Ceļa grāmata
Ceļojumā jums noderēs dokuments, ko sauc par Ceļa grāmatu, jeb Ceļazīmi. Pirms došanās tālā ceļā, uzrakstiet (vai palūdziet kādu, lai uzraksta) datorrakstā vai ar rakstāmmašīnu, papīru par to, ka tāds un tāds pilsoni, dodas tur un tur, pa tādu un tādu maršrutu, lūdzam viņu atbalstīt un izrādīt palīdzību. Izdrukājiet šo dokumentu un uzlīmējiet savu fotogrāfiju, uzspiediet uz tā jebkuru zīmogu – sava uzņēmuma, skolas, domes... - un Ceļa grāmata gatava! Lūk, paraugs.
| Novgorodas Autostopa Biedrība 172600 Novgoroda, Miera iela 9, tel./fakss (8732)156934 Pavadošā vēstule. Šīs vēstules uzrādītājs, Abakakovs Artūrs, ir starptautiskas ekspedīcijas „Pa Krievijas mežiem un stacijām” dalībnieks. Ekspedīcijas maršruts: Veļikaja Novgoroda - Čudova – Malaja Višera – Tihvana – Lodeinoja Poļa – Oloņeca – Čimkenta – Maskava. Ekspedīcijas mērķis – Ziemeļaustrumu Krievijas dzelzceļa staciju, upju un ceļu vēsture un reālā situācija tajās. Ekspedīcijas organizatori vēršas ar lūgumu pie transporta un policijas darbiniekiem, vietējiem varas orgāniem, atbalstīt un palīdzēt ekspedīcijas dalībniekiem. Paraksts, datums, zīmogs. |
Lūgums neizmantot ceļazīmes BCA vārdā. Dibiniet savus klubus vai paņemiet gatavu blanku no jebkuras firmas ofisa.
Labi sagatavota ceļazīme jums noderēs ne tikai vilcienos, bet palīdzēs nokļūt vietās ar ierobežotu piekļuvi - nacionālajos parkos, rezervātos, pierobežas zonā... kā arī izlīdzēs saskarsmē ar kārtības sargiem, kontrolieriem un citiem spēkiem.
PA VISU PASAULI
Brīvais ceļotājs atšķiras gan no sportiskā telšu tūrista, gan viesnīcu “bekpekera”. Brīvais ceļotājs lielāko daļu ceļojuma (piemēram, vairāk kā 15 diennaktis mēnesī) pavada kopā ar cilvēkiem, kuriem tas (uzturēšanās kopā ar brīvo ceļotāju) nav algots darbs.
Tieši ar to – veidā, kā sazināties un uzturēt attiecības ar cilvēkiem – atšķiras brīvais ceļojums.
Kā likums, tādi braucieni naudas ziņā izdodas daudz lētāk, kā organizēti tūrisma braucieni. Tomēr naudas ekonomijas rekorda uzstādīšana nav mūsu mērķis. Laiks un nauda ir savstarpēji saistīti, un cilvēks, kas cieš no laika deficīta, savā ceļojumā tērē vairāk naudas, un otrādi.
Tālās pilsētās un valstīs mēs cenšamies neizmantot citu iesildītas vietas un apstākļus, kas radīti speciāli iebraucējiem. Gluži pretēji, nakšņojot vietējo iedzīvotāju mājās, ēdot vietējo pārtiku, braucot tajās pašās mašīnās un vilcienos, ko izmanto vietēji vienkāršie cilvēki, sarunājoties ar tiem bez tulka un komentētāja starpniecības, mēs iepazīstam dzīvi tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu to mums vēlas parādīt bailīgie žurnālisti (vai, gluži pretēji, glancētu ceļvežu izdevēji).
Vīzas maksā, kā likums, no 20 līdz 50 dolāriem un tiek izgatavotas valstu vēstniecībās (retos izņēmumos – uz robežas, iebraucot valstī). Šie izdevumi ir obligāti. Jūsu brauciens pa Eirāzijas un Āfrikas valstīm, piemēram, uz pusgadu, izmaksās tikpat, cik jūs tajā pašā laikā iztērējat parastajā dzīvē savā dzimtenē. Šķērsot robežu starp valstīm nedrīkst visur, bet tikai pa speciāli iekārtotiem starptautiskajiem robežpārejas punktiem.
Nelegāla robežu šķērsošana nav mūsu mērķis. Iekļūt citā valstī bez pases un vīzas ir bīstami. Neradiet sarežģījumus paši sev un neceliet neslavu nosaukumam Brīvais Ceļotājs!
Tāpat kā Krievijā, arī citās valstīs var pārvietoties ar autostopu; gandrīz visur var nakšņot klosteros un baznīcās, teltī un pie vietējiem iedzīvotājiem, var atrast draugus ar www.hospitalityclub.org palīdzību vai citām līdzīgām vietnēm. Gandrīz visās pasaules pilsētās ir internets, no jebkuras valsts var nosūtīt e-pastu vai īsziņu uz mājām, paziņot vecākiem, ka ar jums viss ir vislabākajā kārtībā. Daudzās pasaules valstīs jums palīdzēs Ceļa grāmata angļu, krievu vai vietējā valodā, kas paziņos visiem un ikvienam, ka jūs esat zinātniskais ceļotājs; augļi un dārzeņi tirgū būs lēti, un vārīts ūdens ēdnīcās – bezmaksas.
Eirāzijas un Āfrikas valstis atšķiras no Krievijas: jūs tur neatradīsiet ziemas ceļus, gandrīz nekur neatradīsiet sniegu un salu, un autostops ziemā neatšķirsies no autostopa vasarā. Brauciens lokomotīves kabīnē jums, visticamāk, būs apgrūtinošāks, un vispār ne visur būs dzelzceļš. Jums nenoderēs arī kravas kuģi, kas ved kravu tālajos ziemeļos. Būs citas atšķirības un savdabības – katrā valstī savas. Laikus uzziniet tās pie pieredzējušiem cilvēkiem, parocieties internetā (ieskatieties, piem., www.avp.travel.ru, www.free-travels.ru), vai iegādājieties mūsu ceļvežus “Вольная Азия” (Brīvā Āzija) un “Вольная Африка” (Brīvā Āfrika)
Ja līdz visām Eirāzijas un Āfrikas valstīm var nokļūt pa sauszemi (neskaitot nelielus pārbraucienus ar prāmi), tad uz Austrāliju, Ameriku un vairākām salām brīvajam ceļotājam nokļūt ir grūtāk. Pasaulē gandrīz nav atlicis starptautisko pasažieru kuģu, bet ierakstīties uz kravas kuģiem ir reta un neprognozējama veiksme. Prāmju un ziemas ceļu uz Beringa jūras šauruma nav, retu reizi (dažu gadu laikā) to pārlidot ar avio stopu ir izdevies sešiem cilvēkiem, un visi viņi ir no Pēterburgas (pirmais bija A.Vorovs 1992. gadā kopā ar saviem draugiem pasaules ceļojuma laikā, pēdējais – V.Šarlajevs).
Tomēr šī grāmata ir vien iesācēja mācību grāmata, nevis uzziņu literatūra visiem dzīves gadījumiem. Visus maršrutus un apstākļus vienā grāmatā neaprakstīsi, jā, un arī pasaulē visu laiku viss mainās. Pārvietojas kontinenti, mainās valdības, politiskās ķildas, jauni transporta un sakaru veidi izmaina pasauli. Viss mainās.
Tamdēļ – domājiet ar galvu! Izlasiet šo grāmatu un visas pārējās grāmatas par autostopu un ceļojumiem, bet domāt nepārtrauciet. Rocieties internetā; izjautājiet autovadītājus, vietējos iedzīvotājus un citus ceļotājus, kuri brauc jums pretī, stāv robežpārejas punktos vai rindās vēstniecībās. Uzņemiet viesus no citām valstīm, uzziniet ziņas no viņiem. Klausoties cilvēkos, ne uzreiz noticiet katram viņu vārdam – pārbaudiet viņu zināšanas, apjautājiet arī citus.
Esiet pacietīgi! Nenervozējiet! Eksperimentējiet! Smaidiet! Nežūpojiet! Pildiet dotos solījumus! Atcerieties – jebkura notikumu attīstība ir pareiza.
ILGSTOŠI CEĻOJUMI
Pasaule ir milzīga, bet katrs tās stūrītis ar noteiktu neatlaidību ir atvērts un sasniedzams arī jums, dārgo lasītāj.
Ja vēlaties ceļot – nevajag atlikt. Nevajag gaidīt, kad jūs nopelnīsiet daudz naudas, iegūsiet labu amatu vai aiziesiet pensijā, un jums parādīsies lieks brīvais laiks. Pēc desmit gadiem jums nebūs tik daudz brīva laika, cik ir šodien, bet pēc divdesmit gadiem tā būs vēl mazāk. Naudas jums droši vien būs vairāk, kā šobrīd, bet jūs vairāk cienīsiet savu darba laiku un aizbraukt ceļojumā uz pusgadu jums būs nesaprātīgi dārgi (rēķinot darba stundās). Bez tam, jums parādīsies bērni, mazbērni un mazmazbērni, kas būs jāaprūpē un jāpieskata.
Tamdēļ, ja vēlaties veikt Lielo Ceļojumu – jums labāk izbraukt tuvākā gada laikā, kamēr sadzīves rūpes un ar vecumu iegūtie pienākumi nav atņēmuši visu atlikušo vēlēšanos.
Lielais ceļojums – tā ir vesela dzīve, kas nodzīvojama dažos mēnešos vai gados, skatoties no tā, cik ilgi jums tas ilgs. Lielais ceļojums ir, kā likums, vienu reizi. Lielākā daļa cilvēku nemaz nedomā ceļot visu dzīvi. Turpmākajā dzīvē jūs atradīsiet savu Lietu, un jūsu Ceļojums pa Pasaules ceļiem būs viens no jūsu dzīves Ceļa etapiem.
Turpmāk, iespējams, jums vairs neizdosies veikt ilgstošu ceļojumu pa zemi. Iespējams, pēc desmit gadiem jūs ar lidmašīnu aizlidosiet komandējumā vai nedēļu ilgā tūrisma ceļojumā uz to valsti, līdz kurai pa sauszemi devāties 3-4 mēnešus. Bet iespaidus, ko jūs gūsiet, ceļojot pa sauszemi, nekā nevar salīdzināt ar lidmašīnas pasažiera sajūtām.
Speciāli jums sagatavots transports, apkalpošana un naktsmītne, ekskursija pa īpaši jums sagatavotām labiekārtotām vietām dos jums pavisam citādāku iespaidu par valsti, nekā to iegūstam mēs, brīvie ceļotāji. Mēs pārvietojamies ar tām pašām mašīnām, ar ko brauc vietējie iedzīvotāji, un kopā ar viņiem izstumjam kravas mašīnas ārā no dubļiem un smiltīm; nakšņojam tajās pašas mājās un ēdam to pašu pārtiku, kas pagatavota uz uguns katrai vietai raksturīgajā veidā; šodien savā būdiņa mūs ielūdz trūkumcietējs, rīt – biznesmenis – miljonārs; mēs sazināmies un cenšamies saprast cilvēkus, kas ar mums sarunājas viņu dzimtajā valodā, lai arī zinām vien dažus vārdus; mēs sajūtam dabīga, ne restorānā gatavota, ēdiena garšu, mūs ieskauj tirgu, svētvietu un ielu smarža; mēs dzīvojam dzīvi tuvu kopā ar citiem šīs valsts iedzīvotājiem un uzzinām par viņiem vairāk, kā tiem garām braucošie cilvēki tūrisma firmu džipos.
Ananāsi no dobēm un dateles no palmām, Angolas ceļi un turku lielceļi, tūkstošiem īstu saulrietu un rītu visos krastos, īsti ziemeļu odi vasarā un ziemeļblāzma – ziemā, Magadanas bezpajumtnieki un Indijas sikhi, ziemeļu plašumi un tropu lietus... Īstās dzīves garša, visas pasaules cilvēku brālības sajūta – tas ir tas, ko ne par kādu naudu jums nedos neviena tūrisma firma pasaulē. Īstas dzīves garša!...
Protams, braucienam, piemēram, uz Kongo vai Indonēziju ir jābūt labi sagatavotam – labāk turp nebraukt spontāni, bet, iepriekš apdomājot visus maršruta apstākļus. Iepazīstieties ar citiem brīvajiem ceļotājiem, izlasiet grāmatas, savāciet informāciju, nozīmējiet izbraukšanas datumu, uzziniet visu par vīzām un apstākļiem valstī; ja vēlaties – izvēlieties noderīgu un pārbaudītu ceļabiedru. Jautājums par naudas izdevumiem nav pirmais, var pat teikt, ka tas ir pēdējais. Ņemiet līdzi maksimāli visus resursus, kas jums ir - gan naudu, gan laiku un mierīgi tērējiet abus šos resursus. Atcerieties: ja arī nākamajos gados jums parādīsies vairāk naudas, tad laika vairāk nekļūs.
Ceļojuma laikā katrs no mums var pats ar savām acīm pārliecināties par to, ka pasaule ir laba, cilvēki ir atsaucīgi un viesmīlīgi visos mūsu valsts un pasaules nostūros, apliecināt, ka pasaule ir atvērta un pieder ikvienam, kas kaut reizi nopietni ir padomājis par to. Dzīve patiesi ir lieliska! Atgriežoties no tāliem ceļiem, mēs citādāk redzam mums pazīstamos cilvēkus un cenšamies pret tiem labāk izturēties, un cenšamies kļūt par brāļiem lielajā vispasaules ģimenē.
BRĪVO CEĻOJUMU AKADĒMIJA
Brīvo Ceļojumu Akadēmija (BCA) (Академия Вольных Путешествий) tika dibināta 1995. gada 2. septembrī. BCA ir klubs draugiem, kas ir aizrāvušies ar ceļošanu pa visas pasaules ceļiem, pārvietojoties gan ar autostopiem, gan kājām. Mūsu iecienītākie reģioni – Krievija, Āzija un Āfrika.
Mūsu mērķi – pirmkārt: ievākt informāciju par apkārtējo pasauli, par valstīm un reģioniem un to īpatnībām; otrkārt: rīkot pārgājienus un autostopa ekspedīcijas dažādos Krievijas un pasaules nostūros; treškārt: iepazīstināt cilvēkus ar apkārtējās pasaules īpatnībām un iespējām ceļot.
Savos braucienos mēs, kā likums, neizmantojam viesnīcas, kempingus, lidmašīnas, tūrisma firmu pakalpojumus, kā arī nemeklējam transportu, kas brauktu speciāli mūsu dēļ. Parasti mūsu ceļojumi norit pa zemes virsmu, nevis virs tās. Mūsu pārvietošanās līdzekļi – jebkura garām braucoša ierīce, kam ir brīva vieta un iespēja vest mūs. Guļam mēs, kā likums, zem klajas debess – pie dabas vai vienkārši svaigā gaisā (gan teltīs, gan bez tām) – vai pie cilvēkiem, kuri vēlas mums dot pajumti.
Tomēr, jāatgādina, ka BCA – nav tūrfirma! Mēs nevaram un negribam organizēt autostopa ceļojumus dažādos virzienos visiem interesentiem. Arī šobrīd mēs līdzi ceļojumos neaicinām nedz visus satiktos, ne arī visus līdzi stiepjamos. Tiem, kuri vēlas kļūt par „čemodānu” un tikt aizvesti uz tālām Āzijas vai Āfrikas valstīm, mēs ar labpatiku liekam vilties.
Tomēr jūs varat piedalīties vienu vai divas dienas ilgā pārgājienā, BCA salidojumā vai nelielā braucienā.
Vēl labāk – brauciet paši. Tas nav sarežģīti. Pamēģiniet, jums izdosies!
134 jautājumi un atbildes
par autostopu un visu ko
IEVADS
Par ko ir šī grāmata?
No tā laika, kad 1995.gadā iznāca mana pirmā grāmata „Brīvo ceļojumu rokasgrāmata”, man regulāri nākas atbildēt uz daudziem jautājumiem. Jautājumus mēdz uzdot lasītāji, autovadītāji, autostopētāji-iesācēji, mani ciemiņi, autostopēšanas lekciju klausītāji, avīžu korespondenti, televīzijas žurnālisti. Atbildot uz jautājumiem, ievēroju, ka tiem ir tendence atkārtoties. Lai vienkāršotu savu dzīvi, nolēmu izvēlēties 100 visizplatītākos jautājumus un uz tiem atbildēt rakstiskā veidā. Pirmais „jautājumu – atbilžu” grāmatas izdevums iznāca 2001. gada vasarā. Jūsu rokās ir jau ceturtais, uzlabotais izdevums.
Šī grāmata noderēs žurnālistiem, autostopētājiem, viņu vecākiem un draugiem, šoferiem un visiem, kurus interesē Brīvā ceļošana un apkārtējās pasaules lietošanas noteikumi. Grāmata ir sadalīta vairākās tematiskās daļās.
Iespējams, ka lasītājs pasauli redz nedaudz citādāk kā autors. Tajā nav nekā pārsteidzoša! Jūs paši varat atbildēt uz visiem grāmatā minētajiem jautājumiem (un izdot savu atbilžu krājumu), vai uzdot man citus jautājumus, kas jums rodas pēc grāmatas izlasīšanas. Es centīšos uz tiem atbildēt.
Savus jautājumus un atsauksmes par grāmatu sūtiet pa pastu uz adresi: Antonam Krotovam Ļeņingradas šoseja 112/2-547, pasta indekss 125445, Maskava, Krievija vai pa e-pastu: krotov_avp@mail.ru.
Paldies!
A. Krotov.
Kā tu sāki ceļot?
Šo jautājumu man uzdod visi, dažkārt pat vairākas reizes dienā, tādēļ atbildēšu uz to detalizētāk.
Pirmos savus braucienus veicu ar elektrovilcienu, un tas notika 1990. gadā, kad man bija 14 gadu. Pusstundas gājiena attālumā no vietas, kur dzīvoju, atrodas Oktobra dzelzceļa Tveras virziena „Ļevoberežnaja” platforma, kuras tuvumā bieži es uzturējos viens vai kopā ar draugiem. Kādā jaukā dienā mēs iekāpām garām braucošā elektrovilcienā un izkāpām nākamajā pieturā ar nosaukumu „Himki”, kas atradās jau aiz Maskavas apvedceļa.
Šo dienu es, protams, neatceros un neuzskatu par vēsturiski nozīmīgu, taču jau drīz man izdevās pabūt jau tālākās stacijās, kā arī vairākas reizes ar kājām mērot attālumu līdz Zeļenogradas pilsētai (25 km), atpakaļ atgriežoties ar elektrovilcienu.
Tā, īsi sakot, sākās mani ceļojumi. Kādā pavasara dienā kājām devos uz „Solnečnogorsku” (50 km). Labi atceros datumu – tas bija 1991. gada 1. maijs. Labi atceros tāpēc, ka stipri noberzu kājas, kā arī noguru un ilgi atpūtos uz priekšpēdējās „Berjozkas” platformas.
9. maijā pirmo reizi aizbraucu uz Bologoju. Lieta tāda, ka 1990. gada rudenī man kļuva skaidrs, ka aizbraucot elektrovilcienā līdz gala stacijai var pārsēsties citā vilcienā, tādējādi pagarinot savu ceļojumu. Tā es pabiju Bologojā (tas ir 330 km attālumā no Maskavas, izmantojot divus elektrovilcienus), tā tas arī aizgāja. Sākās ceļojumu vasara. Dažu mēnešu laikā pabiju Konakovā, Tulā, Ļeņingradā (12.-13. jūnijā), Volokolamskā, Toržkā, Kimrā, Jarosļavā, Rjazaņā, Vladimirā, Suzdāļā Kostromā, Daņilovā, Novgorodā, Dmitrovā, Ugļičā, Kalugā. (7. augustā – atpakaļceļā mani pirmo reizi no vilciena izsēdināja kontrolieri), Pereslavļā, Harkovā (17.-19. augustā, atgriežoties Maskavā, konstatēju, ka sācies pučs), Šaturā, Smoļenskā un Minskā (7. -9. oktobrī), Ņižņijnovgorodā, Kirovā... Kopā 1991. gadā apbraukāju savas pirmās 48 pilsētas. Toreiz es sāku kolekcionēt sarakstus, rakstīt dienasgrāmatas, kuras dažu gadu laikā ieguva grāmatas formātu. Iespējams, kādreiz kādu daļu šo dienasgrāmatu publicēšu, bet tagad labāk nepiesārņosim ar tām šo grāmatu.
1992. gada sākumā sāku rakstīt vēstules dažādu rajonu avīzēm un skolām ar vēlmi nodibināt saraksti ar vietējiem ļaudīm, lai varētu aizbraukt ciemos vienam pie otra. Uz šo sludinājumu un vēstuļu (1992.-94. gadā izsūtīju gandrīz 2000 vēstuļu) pamata arī radās tā saucamais „Sarakstes klubs”, mūsu Maskavas un starpreģionu ceļošanas burziņš, no kura 1995. gadā izveidojās „Brīvo ceļojumu akadēmija”. Akadēmijai nu ir jau desmit gadu.
Jāatzīmē, ka bērnībā autostopēšanas metodiku es neatklāju, lai gan laiku pa laikam nodarbojos ar mašīnu apturēšanu, tomēr par metodes unikālo raksturu nezināju. To, ka pasaulē eksistē profesionāli autostopētāji A. Vorova personā un Pēterburgas Autostopu līgas veidā, man 1993. gada beigās pastāstīja Aleksandrs Netužilovs, kurš tajā laikā vēl bija PASL stažieris. Arī ar viņu es iepazinos sarakstoties. Netužilovs bija viens no maniem pirmajiem ciemiņiem un ierakstītajiem, kurš ir pabijis pie manis Ļeņingradas šosejas dzīvoklī, kas tagad ir zināms daudziem. Uzzinājis par autostopa, universālas metodes, eksistenci, sāku ceļot vēl tālāk, taču vēl arvien braucieni notika Krievijas un bijušās PSRS robežās.
Lai gan vēlāk daudz uzzināju par sporta autostopu, mani joprojām ļoti pievelk dzelzceļa transports, ar kuru sākās mani braucieni pirms 15 gadiem.
Kā tavi vecāki attiecas pret ceļošanu?
Kā jebkuri citi normāli vecāki – uztraucoties. Lai vecāku uztraukšanās nepāraugtu panikā, es saziņai ar viņiem izmantoju vairāku līdzekļu kompleksu:
1) jau iepriekš sagatavoju savus vecākus, pastāstu kurp un kad taisos doties;
2) savu ceļojumu attālumu palielinu pakāpeniski;
regulāri zvanu, sūtu vēstules vai citas ziņas par to, kur es atrodos un kā man sokas;
3) neiekļūstu dažādās nepatikšanās.
Vecāki vienmēr cenšas zināt, kur es atrodos un kas ar mani notiek, un pat īsa manis prombūtne viņos izraisa uztraukumu. Tā, piemēram, 2001. gada pavasarī devāmies pārgājienā pa purviem Tveras apgabalā. Izgājām no rīta, un es brīdināju, ka mājās būsim vakarā vai nākamajā rītā. Gājām lēnām un tikai ap vakaru nonācām gala mērķī – ciematā purva vidū - kur pārnakšņojām sabrukušā mājā, un atgriezties Maskavā varējām tikai nākamās dienas vakarā. Dažu stundu laikā manu vecāku sievišķā puse bija paspējusi izbīties, lai gan es pavisam nesen biju atgriezies no septiņu mēnešu ceļojuma pa Āfriku!
Ja jūsu vecāki nav tik trenēti kā manējie – skaidrs, ka viņi var vēl vairāk uztraukties. Tāpēc apejieties ar viņiem pieklājīgi: jau iepriekš gatavojiet viņus psiholoģiski, lai viņi saprastu jūsu ceļojumu nenovēršamību. Sāciet ar maziem vienas dienas pārgājieniem, regulāri sūtiet vēstules, e-pastus un zvaniet. Ceļā esot, nepiedzerieties un nelieniet nepatikšanās; iegādājieties grāmatas par autostopiem, lai, jūsu prombūtnes laikā tās lasot, viņu domas novirzītu no uztraukšanās par jums.
MANTAS CEĻĀ
Ko tu ņem līdzi?
No visām lietām, ko var paņemt līdzi braucienā, par visnoderīgākajām var nosaukt divas: smadzenes un mugursomu. Es personīgi uzskatu sevi par pauninieku un ar katru gadu sev līdzi vazāju arvien vairāk mantu: lielu krūzi vai to aizvietojošu katliņu, daudz ģeogrāfisko karšu, savas grāmatas un citus papīrus, pasi (no 1992. gada), guļammaisu (no 1995.), telti – dažreiz (no 1996.), rezerves apģērbu, „torpēdu” (caurspīdīgu plastmasas pudeli ūdenim karstajā gada laikā un putraimiem aukstajā...) Ir tā, ka pa desmit ceļojumu gadiem mantu daudzums tikai palielinās. Ceļojumos Āfrikā regulāri vazāju līdzi 15-18 kg „krāmu”.
Kad dodos uz festivāliem, krava ir vēl lielāka (45-75 kg). Pārsvarā – grāmatas pārdošanai, taču, par laimi, tādas kravas nevedu ar stopiem, bet ar vilcienu.
Ja dodaties tālā ceļā uz pāris mēnešiem vai ilgāk, par mantu daudzumu varat nesatraukties. Nevajadzīgo vienalga pazaudēsiet, uzdāvināsiet vai izmetīsiet, bet patiešām vajadzīgo nopirksiet, atradīsiet vai jums to uzdāvinās. Un pēc 2-3 mēnešiem somā jums būs ideāls mantu komplekts.
Kādu apģērbu tu izmanto?
Parastu, tādu, kurā staigāju arī ikdienā. Parastos melnos zābakus no veikala „Specoģežda”, tajos staigāju pa Maskavu, ceļā un arī Āfrikā. Ar vienu zābaku pāri man pietiek aptuveni gadam. Autostopa kombinezona man nav: braucu, tā teikt, „civilajā”. Kaklasaites un uzvalka man arī nav. Galvenais, lai ir ērti.
Vai tev ir ierocis pašaizsardzībai?
Nē. Tas nav nepieciešams. Labākais ierocis – pareiza uzvedība. Dzīvojiet godīgi un nekādi gāzes baloniņi, pistoles vai „kalašņikova” automāti jums nebūs nepieciešami!
Cik daudz naudas jāņem līdzi?
Jūsu izdevumi ceļā būs līdzīgi izdevumiem mājās. Ja ikdienā iztērējat 50 rubļus dienā, tik daudz tērēsit arī ceļā (kamēr nauda nebeidzas). Cilvēks, kas pieradis pie cita komforta līmeņa un tērē mājās ap $50 dolāru dienā, tikpat daudz iztērēs arī ceļā (turklāt tas nav atkarīgs ne no valsts, pa kuru ceļojat, nedz gadalaika). Mēs Āfrikā pirmajā braucienā (1999. gadā) iztērējām ~ $70 mēnesī uz vienu cilvēku, ieskaitot vīzas un visu pārējo; otrajā braucienā (2000. gadā) – $100; trešajā Āfrikas braucienā (2003. gādā)– jau $250 mēnesī. Tikpat daudz, kā likums, es tērēju arī mājās – Krievijā.