Parasti cilvēks dodas ceļā ar konkrētu naudas summu, brauciena laikā to tērē un beigās pāriet „beznaudas režīmā”. No tā nevajag baidīties un nevajag lēnām atvirzīt „X stundas” iestāšanos. Nevajag glabāt naudu neparedzētām situācijām. Kad visa jūsu nauda būs izlietota apkārtējās pasaules ekonomikas atbalstam (jūs to iztērēsit vai jums to nozags) un jums nepaliks nekas, jūs, sev par pārsteigumu, negaidot atklāsiet, ka atrodaties pilnīgi komunistiskā sabiedrībā. To, ko iepriekš cītīgi pirkāt, jums uzdāvinās, pavisam sveši cilvēki jums dāvinās naudu, ēdienu, turklāt - bez jūsu lūguma to darīt.
Kad jūs atgriezīsieties mājās, atcerieties nepazīstamo ļaužu labvēlību un apkārtējās pasaules pārpilnību un palīdziet, cik tas ir jūsu spēkos, tiem, kas patlaban ceļā, un tiem, kam nav naudas, lai arī viņi izjustu pasaules pārpilnību un to, ka visi cilvēki ir brāļi savā starpā.
Vai ir vērts glabāt naudu bankas kartē?
Ja jūsu ceļojums nav liels, piemēram, līdz Baikālam vai Ēģiptei, tad kredītkartes jums nebūs nepieciešamas: skaidra nauda ir ērtāka, ja vien, protams, jums tā ir. Kā Krievijā, tā arī ārzemēs kredītkartes pieņem tikai paši dārgākie veikali. Pašas vienkāršākās, lētākās un garšīgākās lietas ar karti nenopirksi - tikai par skaidru naudu. Daudzās valstīs, kā Uzbekistāna, Sudāna, Lībija, Etiopija, Kongo-Zaira, Angola, kredītkartes ir pavisam nederīgas. Pamēģiniet kaut ko ar karti nopirkt Ošas tirgū...
Bet bagātās valstīs, kā Rietumeiropā vai Dienvidāfrikā, kur ēdienu pērk lielveikalos, kartes, protams, ir ērtas, jo par pirkumu nauda automātiski tiek atvilkta no jūsu konta un netiek ieturēta nekāda komisija maksa.
Nabadzīgās un vidēji bagātās valstīs, kā arī īsos ceļojumos pa vienu valsti, arī mūsu, labāk ņemt līdzi skaidru naudu, bet, ja jūs vairākus mēnešus braukājat pa vairākām valstīm, kuru vidū ir arī bagātas valstīs, bankas karte var būt noderīga. Dažas bankas, reklāmas nolūkos, klientiem dod bezmaksas kartes. Izmantojiet šīs iespējas!
Dažās vēstniecībās un uz robežām kredītkarte, pat tukša, derēs kā ekvivalents naudas uzrādīšanai - atsevišķas bagātas valstis pie sevis gaida tikai turīgus tūristus un karte jums var palīdzēt izlikties par tādu.
Vai ēdienu līdzi ņemat?
Diezgan dumji izskatīsies cilvēks, kas dodas ceļā uz 2-3 mēnešiem vai pat gadu, ar produktu krājumiem, kas iegādāti mājās. Polārie ceļotāji parasti ņem līdzi 100- 200 kg kravas, zinot, ka viņi dosies pa neapdzīvotiem Antarktīdas un Arktikas apgabaliem, kur atjaunot krājumus nebūs iespējams. Kas attiecas uz autostopētāju, kas ceļo pa apdzīvotām vietām, - diez vai jums patiks stiept sev līdzi vairāk ēdiena, kā tas ir nepieciešams vienai dienai. „Torpēda” ar putraimiem, nedaudz cukura un gabaliņš maizes: lūk, ēdiens, ko var ātri pagatavot un arī ātri papildināt Ja jums ir nauda, jūs ievērosit, ka visās pasaules malās ir sastopams dažāda veida lēts ēdiens... Kaut kur ir ļoti lēti arbūzi, citur –maize vai banāni... Jūs varat mieloties ar šo ēdienu, kamēr jums ir nauda, bet, kad tā beigsies, jūs visu to iegūsiet bez maksas.
Vai noteikti jāņem līdzi karte?
Fizioģeogrāfiskā karte ir ērta un noderīga, bet ne obligāta. Obligātas ir tikai smadzenes.
Vai balsojot izmantojat uzrakstus (plakātus)?
Diezgan reti. Visbiežāk autostopotāji balso ar roku, un, kad autovadītājs apstājas, paziņo viņam savu ceļa mērķi. Ir arī zināms, ka Eiropā daudzi stopējot izmanto uzrakstus, lai pievērstu autovadītāja uzmanību ar viņa dzimtās vietas nosaukumu.
Siltajās zemēs, kur vairums cilvēku neprot lasīt pat dzimtajā valodā, uzraksti nav īpaši nepieciešami. Īpaši bezjēdzīgi šādi uzraksti varētu būt, piemēram, Burkina Faso, kur tikai 18% pieaugušo zina, kas ir burti. Šādās zemēs jūsu baltā seja uzmanību piesaistīs labāk un efektīvāk, kā jebkurš plakāts.
Vai ņemat līdzi videokameru?
Pagaidām BCA biedru vidū nav daudz cilvēku, kas tālā ceļā ņemtu līdzi videokameru. Tam par iemeslu ir daudz tehnisku problēmu: kameru vajag kaut kur uzlādēt, tā jāsargā no ūdens, kritieniem, zagļiem un policistiem, jāprot arī labi filmēt, lai pēc tam nebūtu garlaicīgi aplūkot uzfilmēto materiālu. Turklāt pagaidām kamera ir dārgs prieks un to ir grūti izdevīgi pārdot tālās zemēs (bet parasto fotoaparātu – viegli). Tā pagaidām ar autostopa filmām palielīties nevaram.
Bet, piemēram, V. Šaņins, braucot apkārt zemeslodei, trīs gados ir uzņēmis daudzas stundas videomateriāla. Neapstrādātu materiālu gan ir garlaicīgi skatīties. Ceru, viņš kādreiz samontēs gala variantu.
Kas tā tāda - Vorova mugursoma?
A.Vorovs ir dažādu tūrisma preču dizaineris un izgatavotājs. Vispopulārākais viņa izstrādājums ir oriģinālas konstrukcijas mugursoma. Tā ir neliela, atverama no priekšpuses, braucot itin labi novietojas uz ceļgaliem. Tā mēdz būt divos variantos: „ triecienniece ” un ekspedīcijas. Somas ir vienkāršas un uzticamas; ar tādām ceļo simtiem stopētāju. Tās izgatavo tikai un vienīgi A. Vorovs. Lielā pieprasījuma dēļ pēc tām ilgi jāgaida rindā. Veikalos tās nepārdod.
Bet kur var pasūtīt autostopa kombinezonus?
Daudzos autostopa klubos ir cilvēki, kuri nodarbojas ar dažāda dizaina un krāsas kombinezonu šūšanu, visi tie tiek izgatavoti individuāli pēc vienošanās; neeksistē kaut kāds tur kopējais dizains, tāpat nav arī novērota to masveida izgatavošana.
Pie mums (BCA) kombinezonu ziņā ir pilnīga brīvība: vairums no mums ceļo ikdienas apģērbā, dažiem ir kombinezoni, kuri gan ir dažādi gan stila, gan krāsas ziņā. Masveida ražošanas un pat BCA stila nav.
Cilvēkam, kurš vēlas iegūt sev kombinezonu, par to jāparūpējas savlaicīgi. Iepazīstieties ar cilvēku, kam ir kombinezons; uzziniet tā trūkumus un priekšrocības, uzziniet, kur cilvēks ir ticis pie šāda apģērba, pamēģiniet uzmeklēt tā šuvēju un pasūtīt sev līdzīgu. Ļaudis, kuri ar to nodarbojas, ir diezgan aizņemti, un viņiem parasti nav materiāla jūsu kombinezonam. Tāpēc ragavas gatavojiet vasarā, bet kombinezonu – ziemā.
Vai autostopētāji vienmēr brauc kombinezonos?
Kombinezons objektīvi palielina pārvietošanās ātrumu, it īpaši naktī. Tāpēc autostopētāji-sportisti no PASL vai citiem klubiem – parasti steidzīgi ļaudis, kuri 5 dienas nedēļā strādā, bet divas atlikušās vēlas izbraukāties pēc pilnas programmas - ir sagādājuši sev kombinezonus un bieži tos lieto.
Turpretim nesteidzīgi un nesportiski stopētāji, tādi kā no V.Šaņina „Autostopa skolas”, ceļo bez kombinezoniem. Šādu pilsoņu pārvietošanās ātrumu acīmredzami parādīja tā saucamais 2. Krievijas autostopa čempionāts, kad PASL pārstāvji 3000 km kilometru maršrutu nobrauca 2-3 diennaktīs, bet visi pārējie, ieskaitot pašu Šaņinu, vispār nenokļuva līdz mērķim pat nedēļu pēc starta. Lai vai kā, kombinezona neesamība nav traucējusi V.Šaņinam veikt lielus braucienus.
BCA pārstāvju vidū ir divējāda attieksme šajā jautājumā. Vieniem kombinezons ir, un tie pat piedalās pēterburdziešu organizētajās sacensībās, citiem kombinezona nav, un tie dod priekšroku tālām, nesteidzīgām ekspedīcijām. Man pašam arī reiz bija kombinezons (1997. gadā), bet tad tas cieta kefīra avārijā un tika pārdots. No tā laika man nav īpaša autostopa apģērba, bet ir dzeltena jaka, dažreiz braucu tādā.
Ja autostopētājs ir bez formas, kā tad var atšķirt viņu no citiem balsotājiem?
Parasti autostopētājam ir mugursoma; vietējie iedzīvotāji tās izmanto retāk. Autostopētājs biežāk stāv ērta pozīcijā ārpus apdzīvotām vietām - vietējie vairāk nīkst pie ciematiem un autobusa pieturām. Autostopētājiem biežāk arī ir atstarojošas joslas uz apģērba, bet tas nav obligāti.
Kur nopirkt prīmusu, mugursomu, guļammaisu un citas tūrisma preces?
Tūrisma preču veikalos. To ir ļoti daudz. Paprasiet jebkuram tūristam vai stopētājam.
Ja jums nekad iepriekš nav bijis inventāra, kādu vēlaties, paņemiet sev līdzi zinošu cilvēku, lai viņš jums varētu ieteikt, ko ņemt un ko – nē. Nekad tālā ceļā neņemiet līdzi jaunas, nepārbaudītas lietas. Labāk vecs un zināms, nekā jauns un nepārbaudīts. Esiet uzmanīgi ar jauniem, nepazīstamiem ražotājiem, kas piesaista ar lētumu!
Kur atrast adreses naktsmītnēm?
Konkrētas adreses pa visām pilsētām jums nedošu - meklējiet paši. Izmantojiet padomus no grāmatas Brīvo ceļojumu rokasgrāmata: apgūstiet burziņus, klosterus, tūrisma klubus, kopmītnes... Draudzējieties ar citiem stopētājiem, apmainieties savā starpā adresēm. Biežāk pie sevis ciemos uzaiciniet citus ļaudis, arī no citām pilsētām, apmainieties ar adresēm festivālos, „Elbās” (autostopētāju burziņos), koncertos.
Sākumā izmitiniet savās mājās cilvēkus 500 (nav obligāti visus reizē, var pa pāris cilvēkiem dažādās dienās), paņemiet no viņiem adreses un aizbrauciet paši pie viņiem. Ieejiet vietnē www.hospitalityclub.org un iestājieties vispasaules naktsmītņu apmaiņas sistēmā. Atrodiet mūsu mājas lapā www.avp.travel.ru viesu grāmatu, pastāstiet par sevi: Es tāds un tāds no pilsētas N. meklēju naktsmītni pilsētā M. tāda un tāda mēneša tādos un tādos datumos.... Par to parūpējieties jau iepriekš.
Paši, atrodoties viesos, uzvedieties kārtīgi, pa naktīm nemodiniet saimnieku, paši sagādājiet produktus un gatavojiet ēdienu, mazgājiet traukus un grīdas, tā rezultātā jūs mīlēs un rekomendēs citiem.
Un otrādi - ja, piemēram, jūs bez iepriekšējas norunas pusnaktī pamodināsiet mani un citus, no rīta atkal ar troksni celsieties, visus uzmodināsiet, ēdīsit visu, kas vien virtuvē ir atrodams, un aiz sevis atstāsiet ar tēju aplietu galdu un piegānītu tualeti – tad, protams, es sargāšos jums dot citu labu cilvēku adreses.
Starp citu, man netīk viesi, kas ierodas bez iepriekšējas norunas. Es varu gulēt vai arī nodarboties ar savām lietām. Noteikti piezvaniet, lai norunātu precīzu savas ierašanās laiku. Mans telefons: (+7-495) 457-89-49, (+7-903) 500-9850.
Kā izstrādāt visātrāko maršrutu, piemēram, no Novosibirskas uz Kijevu?
Izvēlieties maršrutu, kas iet pa dzīvīgiem maģistrālajiem ceļiem, pat ja tas ir nedaudz garāks par kartē novilktu taisnu līniju. No Novosibirskas uz Kijevu tieši tāpat kā no Pēterburgas uz Kazaņu, no Minskas uz Volgogradu u.tml. visātrāk var aizbraukt caur Maskavu. Izvēlieties trases, kas apzīmētas ar burtiem „M”[2] (maģistrālie viskrievijas nozīmes ceļi); Pa „ne-M” trasēm centieties braukt mazāk. Bet vēl labāk – pirms izbraukšanas pakonsultējaties ar pieredzējušiem autostopētājiem.
Vai pa ceļam var nopelnīt naudu?
Jā, ja jums rezervē ir neierobežots laika daudzums. Daudzi man personīgi pazīstami cilvēki ceļo ar stopiem pa dažādām pilsētām un pat valstīm, paliekot kādā vietā mēnešiem vai pat gadiem, dažādos veidos tur nopelna naudu, bet pēc tam atgriežas mājās vai arī turpina ceļu. Stingri ņemot, tā nav pelnīšana pa ceļam. Cilvēks uz laiku (dienu, mēnesi, gadu) pārtrauc ceļošanu un pārvēršas par vietsēdi, piemēram, programmētāju, krāvēju, sapelna naudu un tad no jauna pārvēršas par ceļotāju.
Reti gudri cilvēki ir iemācījušies nopelnīt naudu, nepārtraucot ceļošanu. Tāda ceļotāja piemērs ir Pēterburgas mākslinieks V. Ketovs. Gan ne ar stopiem, bet ar velosipēdu, viņš, startējot no Pēterburgas 1991. gadā, pa piekrasti apbrauca Eiropu, Āfriku, Āziju un abas Amerikas, atgriezās Pēterburgā pēc desmit gadiem, pabijis aptuveni 80 valstīs. Vīzām un dzīvošanai viņš sapelnīja naudu kā portretists, zīmēdams ļaudis ostu pilsētās.
Vēl viens piemērs. 1999. gada aprīlī mēs Atbarā (Sudāna) satikām ļoti interesantu cilvēku (vārdā Izmails), kas ceļoja pa Dienvidu zemēm jau 20 gadus! Jaunībā viņš ar velosipēdu izbrauca no Francijas, kur viņš bija piedzimis, uz Indiju un tā arī neatgriezās mājās! Jau sen pazaudējis velosipēdu, apguvis 5 valodas, nomainījis 8 pases, viņš ceļoja pa visu zemeslodi visos iespējamos veidos, galvenokārt ar gadījuma transportu. Iztiku viņš sākumā pelnīja dažādi - kā celtnieks, kā zvejnieks, tad kā šoferis... Pirms 4 gadiem viņš bija saticis kādu gudru cilvēku, kurš viņam ieteica to visu pārtraukt. Raksti uz rīsa graudiem! Un viņš sāka pelnīt, rakstot mikroskopiskus uzrakstus uz rīsa graudiem un pārdodot tos. Šis tad arī ir universāla darba piemērs.
Muzikants, mākslinieks un amatnieks vienmēr varēs sev atrast universālu darbu un nopelnīt visās zemēs, neatkarīgi no darba devēja. Bet tāds darbs katram būs individuāls. Cilvēks, kurš sev atrod universālu darbu, var ceļot pa visām valstīm kaut visu dzīvi. Universālais darbs – svarīga lieta, bet tādu izdomāt, apgūt un iemīlēt ir liela māksla.
Pagaidām, (ja jūs vēl neesat atraduši tādu darbu) pelniet mājās un ņemiet naudu līdzi, lai ceļā nekļūtu par nastu saviem ceļabiedriem un apkārtējiem ļaudīm. Un parūpējieties, lai mājās (Maskavā vai citā pilsētā) būtu cilvēks vai cilvēki (jūsu draugi, vecāki, bērni, kolēģi utt.), kuri jums grūtā brīdī varētu aizdot un nosūtīt jums naudu. Tas ir īpaši svarīgi, ja jūs atrodaties kādā tālā zemē, dažreiz tādas ekstrēmas situācijas mēdz būt. Gatavojieties tām jau iepriekš. Parazītisku dzīves veidu ar ubagošanu kā vienīgo iztikas iegūšanas līdzekli mēs neatbalstām. Vienmēr centieties vairāk dot nekā ņemt un vairāk palīdzēt citiem nekā skriet pie citiem pēc palīdzības.
NEVĒLAMAS SITUĀCIJAS
Vai tu bieži nokļūsti nevēlamās situācijās?
Jautājumā ir ļoti precīzs vārds – nevēlamība. To vai citu notikumu nevēlamība izriet no jūsu attieksmes pret apkārtējo pasauli. Viens cilvēks par nevēlamu uzskatīs lietu, oda kodienu vai pat auzu putru (ja viņam tā negaršo), savukārt, citam - gudrākam cilvēkam – visas šīs lietas ir tikai apkārtējās pasaules sastāvdaļas, kuras viņš ar prieku pieņem.
Visas nepatikšanas dzīvo vienīgi jūsu personīgajā galvā. Ja jums ar galvu viss ir normāli, tad arī apkārtējā pasaulē jums viss būs kārtībā. Ja jūsu domās, rīcībā vai vēlmēs kaut kas nav kārtībā, tad tas viss jums atspoguļosies arī apkārtējā pasaulē!
Pareiza izturēšanās, pareiza attieksme pret pasauli - un jūs būsiet mierīgs jebkurā vietā uz zemeslodes. Atcerieties, ka jebkura notikumu gaita ir pareiza. Ja jums kaut kas šķiet nepareizi, tātad jūs vēl neesat līdz galam izsekojis notikumu secībai. Šī brīnišķīgā pasaule ir radīta mums, un mēs to varam uzlabot vēl vairāk.
Vai jūs potējaties?
Ja jūs ceļojat pa Krieviju, NVS, Eiropas vai Āzijas valstīm, tad nekādas vakcīnas nevajag. Dažām tropiskajām Āfrikas, Dienvidamerikas un Latīņamerikas valstīm nepieciešams veikt vakcināciju pret dzelteno drudzi – daudzviet, iebraucot valstī vai kārtojot vīzu, pieprasa papīru par veikto vakcināciju. Šāda vakcīna (precīzāk- izziņa par to) ir derīga 10 gadus. Citas potes nav obligātas Pēc jūsu ieskatiem: gribat - potējieties.
Ja nu tomēr saslimstat?
Pirmkārt, atcerieties, ka brīvā ceļošana nepazemina, bet - tieši otrādi - paaugstina organisma pretošanās spējas, uzlabo noskaņojumu un pat ārstē daudzas jums jau esošas slimības.
Otrkārt, jūs paši ne pirmo dienu dzīvojat uz zemes un zināt savas organisma īpašības. Jūs paši zināt, vai jums patīk slimot un ar ko tieši, zināt sava organisma vājās vietas un kādas zāles jums patīk rīt. Mazticams, ka ar jums gadīsies kas pilnīgi neparasts.
Ja tomēr kādā tālā vietā jums ir pieķērusies neparasta slimība - atcerieties, ka visur Krievijā un pasaulē eksistē tāds cilvēks kā ārsts. Ja tāds nav atrodams, ielūkojieties (ielieniet) tuvējā aptiekā, izskaidrojiet savu problēmu; ja esat kādā tālā valstī - pameklējiet ārstu savā[3] vēstniecībā.
BCA Āfrikas ekspedīcijas laikā trīs no tās dalībniekiem Etiopijā saslima ar visām pasaules slimībām (malāriju, salmonelozi utt.). Par laimi Adisabebā ir vesela krievu Sarkanā Krusta slimnīca, tur visus trīs ievietoja un nedaudz apārstēja. Divi no viņiem, G. Kubatjans un J. Kaktus, drīzumā atgriezās dzimtenē, kur abi izārstējās pilnībā, turklāt, Kubatjans (pa sauszemi) vēl aizbrauca no Pēterburgas līdz Austrālijai un atpakaļ. Trešais saslimušais S. Lekajs, atgriežoties optimismam, arī izveseļojās, turklāt tā, ka drīz vien citu gudrinieku priekšgalā bez biļetes uzlīda Āfrikas augstākajā virsotnē Kilimandžaro.
Ir cilvēki, kuri iesaka apdrošināt veselību. To varat darīt, bet atcerieties, ka apdrošināšana nav panaceja, turklāt daudzās valstīs tā nestrādā. Ja jūs esat apdrošinājies un tas jums ir palīdzējis kādā tālā, tūristu maz apmeklētā valstī -noteikti par to pastāstiet man, tādi gadījumi mani interesē.
Ja tomēr ārstu palīdzība jums nelīdzēja un jūs nomirāt – neskumstiet! Atcerieties, ka viss ir Dieva rokās un nāve nenāk nelaikā. Neaizmirstiet, ka jebkura notikumu gaita vienmēr ir pareiza, un sāciet savu jauno, visinteresantāko ceļojumu, šoreiz ne pa šo, bet pa citu pasauli.
Kam vajadzētu ietilpt stopētāja aptieciņā?
Paņemiet plāksterus, aktīvo ogli, jodu un tabletes pret slimībām, ar kurām jums patīk slimot - jūs taču pats vislabāk pazīstat savu organismu. Mūsu platuma grādos uz zālēm pārāk nepaļaujieties. Ceļošana tikai atveseļo organismu. Ja jūs, savukārt, braucat kaut kur uz Āfriku, pakonsultējieties ar cilvēkiem, kas tur jau ir bijuši.
Vai gadās sastapties ar bīstamiem savvaļas dzīvniekiem?
Gribat - ticat, gribat – ne, bet manas 15 gadu ceļošanas laikā es ne reizi neesmu saticies ar liela izmēra kaitīgu savvaļas dzīvnieku. Čūsku tuvumā esmu redzējis tikai dažreiz, pirmoreiz – purvos Tveras apgabalā, otro reizi – pie Šaturas, trešoreiz – Indijā - redzēju čūskas ādu. Reiz Sudānā mēs redzējām milzīgu zirnekli, bet viņš no mums aizbēga; citā reizē, man pirkstā iekoda vabole (tas notika vakara tumsā, un pašu vaboli es nemaz neredzēju, tā, ka varbūt, tā nebija vabole, bet, piemēram, lapsene). Redzējām diezgan palielu gliemezi Tanzānijā, nu, bet arī tas nebija bīstams. Divreiz (Piemaskavā un Kalnu Karabahā) man piesūcās ērce. Tie tad arī ir visi mani tuvākie kontakti ar bīstamiem dzīvnieku valsts pārstāvjiem.
Ziloņi, zebras, pērtiķi, strausi, aļņi, govis, tāpat arī putni ir nokļuvuši mūsu redzeslokā dažādos pasaules reģionos, bet fizisks kontakts ar viņiem nenotika - visi dzīvnieki no mums aizbēga, tikai retu reizi ļaujot sevi nobildēt. Namībijā mašīna, kurā mēs braucām, ietriecās ēzelī - tā laikam tad arī ir bijusi vissmagākā satikšanās ar dzīvniekiem: ēzelis gāja bojā, automašīna salūza. Runājot par krokodiliem, lauvām, citplanētiešiem, skorpioniem, vilkiem, cilvēkēdājiem, lāčiem un līdzīgiem bīstamiem dzīvniekiem, tādus brīvā dabā ar savām acīm neesmu redzējis. Pat pa gabalu!
Cilvēks kā Dabas un Zvēru Valdnieks ir tā nobaidījis visus pārējos dzīvnieku valsts pārstāvjus, ka tajās vietās, kur viņš darbojas, bīstamu dzīvnieku vairs nav atlicis nemaz – tie vienkārši ir apēsti.Vienīgais izņēmums, šķiet, ir odi. Mazā svara un zemās uzturvērtības dēļ cilvēks pagaidām vēl nav uzsācis masveida odu izķeršanu, un viņi paši diezgan spēcīgi uzbrūk Dabas Valdniekam, it īpaši ziemeļu reģionos.
Vai bieži gadās autoavārijas?
Iekļūt autoavārijā ir pilnīgi reāls piedzīvojums. Tās gadās ne tikai ar autostopētājiem, bet arī ar gājējiem, autovadītājiem un parastiem autotransporta pasažieriem. Autoavārija ir ne tik daudz ar stopēšanu, kā vienkārši ar satiksmi saistīts atgadījums.
Ļaudis, kas daudz pārvietojas ar stopiem, avārijās iekļūst vidēji vienreiz katros 100- 200 tūkst. km. Tā vienreiz Namībijā jau krēslā mašīna, kuras kabīnē es braucu, ietriecās ēzelī, kas stāvēja uz ceļa. Mašīna diezgan smagi cieta, ēzelis ielidoja grāvī un nomira, cilvēki tika cauri ar vieglu izbīli. Secinājums vienkāršs – nevajag būt ēzelim (tiešā un pārnestā nozīmē)!
Par ceļu satiksmes negadījuma upuri var kļūt ne tikai ēzelis vai autostopētājs, bet ikviens no mums, kurš kādreiz savas dzīves laikā ir atradies braucošā transporta līdzeklī vai tā tuvumā. Drošības pasākumi ir šādi:
1. Ja ir iespējams – piesprādzējieties.
2. Nebrauciet kopā ar piedzērušiem autovadītājiem, un paši, esot ceļā, nepiedzerieties.
3. Ja jūs naktī jūtat, ka vadītājs grasās iesnausties, nesekojiet viņa piemēram. Ja jums gribas gulēt, guliet, bet nestopējiet pa nakti.
4. Ja redzat, ka automašīna, kurā jūs pārvietojaties, kaut kur krīt, ietriecas un tamlīdzīgi, neleciet ārā, tai braucot.
5. Balsojot neizskrieniet uz ceļa zem riteņiem, it sevišķi tumsā un tumšā apģērbā. 6. 6. Visbeidzot – uzticieties savai intuīcijai! Ja jūtat, ka nokļūsiet avārijā, delikāti pametiet “bīstamo” mašīnu.