Vai tiešām ar stopiem var ceļot pa musulmaņu valstīm?
Pat ļoti var. Tur nav sliktāk, drīzāk pat otrādi – labāk, dvēseliskāk kā citur. Man šķiet, ka ļaudis tur ir vienkāršāki, godīgāki un viesmīlīgāki. Sīrija, Irāna, Pakistāna, Afganistāna ir tādu burvīgu, draudzīgu valstu piemēri... Super-valstis!
Vispār pagaidām nav atrasta neviena valsts, kur nebūtu iespējams ceļot ar autostopiem. Ja ir iedzīvotāji, tad viņi kaut kā pārvietojas. Tātad arī mums ir iespējams braukt kopā ar viņiem.
Vai tu plāno apmeklēt ASV?
Pienāks laiks, nokļūšu arī pie viņiem. Tuvākajos gados nesteidzos.
Kā ar autostopiem [no Krievijas] var nokļūt Amerikā (Āfrikā, Austrālijā, Antarktīdā)?
Izskatīsim visu pēc kārtas.
Autostopa ceļu uz Ameriku 1992. gadā iebrauca Pēterburgas Autostopa Līgas dalībnieki. Braukt var tikai ziemā caur Sibīriju, Jakutiju, Čukotku un tālāk ar aviostopu pāri Beringa šaurumam uz Aļasku. Beringa šaurums ziemā neaizsalst, un tādēļ ziemas ceļa uz Ameriku nav – var tikai pārlidot. Tie, kuri vēlas atkārtot PASL biedru gājienu, atcerieties, ka tas būs ļoti smagi, jo ceļš no Maskavas līdz Aļaskai aizņem 2-3 mēnešus, izbraukt to var tikai no februāra līdz aprīlim, sals var sasniegt pat -55ºC un mazāk, automobiļu ir ļoti maz, un dažos gados ziemas ceļa var nebūt vispār. Ceļošana ar stopiem uz Ameriku ir piemērota nodarbe autostopētājiem-sportistiem. Normālam cilvēkam, kurš nav pieradis pie liela sala un kuram nav trīs brīvu mēnešu braukšanai vienā virzienā, daudz vieglāk ir aizlidot par savu naudu. Kad es došos uz Ameriku, tā arī darīšu – nopirkšu biļeti un aizlidošu.
Sauszemes ceļš uz Āfriku ir iespējams caur Eiropu un Maroku (F. Leontejeva variants, 1996.), caur Jordāniju un Ēģipti (BCA variants, 2000.) vai caur Irānu, tad Omānu, tad Jemenu un Džibuti (V. Šarļajeva un O. Kostenko variants, 2000.). Pirmajos divos gadījumos jums nāksies izmantot pa vienam prāmim, bet trešajā būs nepieciešami divi prāmji, turklāt nokļūšana no Irānas uz Omānu ir ļoti mazticama. Bet, izņemot prāmjus, visu pārējo ceļu varat nobraukt pa sauszemi, tai skaitā, ar stopiem.
Ceļu uz Austrāliju V. Šaņins un viņa sekotājiiebrauca 2000. gadā. Viņi devās no Krievijas caur Mongoliju, Ķīnu, Laosu, Taizemi, Malaiziju, Indonēziju, Austrumtimoru. 2002. gadā turp un atpakaļ uz Austrāliju aizbrauca Āfrikas veterāns Griša Kubatjans. Šajā maršrutā jums nāksies izmantot vairākus prāmjus un aviostopu pārlidojumus.
Antarktīdā ar stopiem pagaidām neviens vēl nav nokļuvis. Ļaudis, kuri dodas turp strādāt, arktiskajās stacijās tiek nogādāti ar prāmi. Prāmis dažas reizes gadā atiet no Pēterburgas, nonāk Antarktīdā, atved jauno polārpētnieku maiņu, savāc vecos un atved viņus atpakaļ uz Pēterburgu. Vispār Antarktīdā (līdzīgi kā uz Mēness, Marsa un citur) nav apdzīvotu vietu, un tādēļ tās apmeklēšana brīvo ceļojumu zinātnē neietilpst - tas drīzāk ir “ekstremālais tūrisms” (antarktiskais, kosmiskais utt.). Sīkāk lasiet grāmatā “Dorožniji Baiki” („Ceļa stāsti”), nodaļa „Krievijas autostopa vēsture un perspektīva”.
Galvenā problēma nokļūšanā uz salām un citiem izolētiem punktiem - tā ir starptautiskā hidrostopa problēma, tas ir, brīva pārvietošanās ar gadījuma starptautiskajiem peldlīdzekļiem. Diemžēl šī problēma līdz pat šim brīdim nav atrisināta. Mēs vairakkārt esam saskārušies ar neiespējamību aizbraukt pa jūru, un ne reizi neesam redzējuši ļaudis, kuri tādā veidā pārvietotos.
Protams, daži izņēmumi šajā likumā ir bijuši. A. Vorovs un M. Dutkevičs, sava brauciena apkārt pasaulei ietvaros, 1993. gadā nostopēja krievu prāmi no Argentīnas uz Portugāli. Igors un Daša Fatejevi pārpeldēja no Senegālas uz Kaboverdi ar gadījuma jahtu. Šaņins, veicot savu braucienu apkārt pasaulei, 2002. gadā Pēterburgā nokļuva ar banānvedēju no Ekvadoras. Kopumā vērtējot, tā peldēt ir diezgan grūti. No Portsudānas mēs nevarējām aizpeldēt, no Keiptaunas – tāpat, lai gan tur bija krievu kuģi - uz Pēterburgu tai skaitā. Neviens kapteinis nevar pieņemt lēmumu pats: lēmumu par hidrostopētāja pārvadāšanu pieņem viņa aģents un viņa saimnieks, un viņa pārvadājumu kompānija – un visa šī priekšniecība no jums, hidrostopētāja, atrodas otrā pasaules malā. Sazināties ar viņiem un pierunāt dažu stundu vai ātri ritošo diennakšu laikā, kamēr prāmis atrodas ostā, diez vai iespējams, bet ar nelegālu hidrostopu mēs nenodarbojamies.
Vēl vairāk – neaizmirstiet, ka kuģis ostā ienāk negaidīti, bet jums jau laicīgi vajag nodrošināties ar galamērķa valsts vīzu, bet tas ne vienmēr ir ātri. Runā, ka jūrnieka pase var būtiski atvieglot hidrostopu. Citi runā, ka aizbraukt ir iespējams tikai ar jahtām. Patlaban vēl brīvie ceļotāji nevalda pār ūdens stihiju.
Vienas valsts, piemēram, Krievijas, iekšienē aizpeldēt ir daudz vieglāk. Tā mēs no Magadānas aizpeldējām uz Vaņino ostu ar jūras prāmi. Tā gudrinieki ir aizbraukuši no Kamčatkas uz Vladivostoku ne reizi vien. Es aizhidrostopējos Angolā no Lobito uz Luandu. Bet aizpeldēt ar parastu starptautisko kravas kuģi man ne reizi nav izdevies. Pamēģiniet – varbūt jums izdosies!
Bet ja nu tomēr nedod vīzu, braucat uz valsti nelegāli? Ir gadījies?
BCA gudrinieki, un es tajā skaitā, nepraktizē nelegālu iebraukšanu valstī, tādēļ ka var gadīties nepatikšanas, var gadīties nokļūt cietumā (nabadzīgā valstī) vai tikt deportētam (no bagātas valsts), arī, kad gribam šajā nelegālajā valstī dabūt vīzu nākamajai valstij, rodas problēmas (“ar kādām tiesībām jūs atrodaties šajā valstī?”). Tādā veidā arī visas pārējās valstis nāksies apceļot nelegāli, kamēr nenoķers.
Bet ja nu izdotos nomaskēties?
Eiropā tas ir vienkāršāk – mēs visi taču esam baltie. Bet bez vīzas nokļūt tādās miermīlīgās valstīs kā Tanzānija vai Sudāna neiesaku. Melnā krāsā nenokrāsosies un brīvi runāt vietējā valodā neiemācīsies. Tur, kur ir viens baltais uz simts tūkstošiem melno, atrast nelegālo imigrantu nav nekādu problēmu. Un tur arī nepatikšanas...
Vai tiešām ir arī nabadzīgākas valstis par Krieviju?
Tādu valstu ir diezgan daudz – vairāk par pusi. Trūcīgāk par vidējo Krievijas līmeni dzīvo absolūtais pasaules ļaužu vairums: 3 miljardi Āzijas iedzīvotāju, gandrīz miljards Āfrikas iedzīvotāju un turklāt vēl vairākas tautas dažādās pasaules malās. Vēl miljards ļaužu dzīvo mums līdzīgos apstākļos (pēc ekonomikas attīstības līmeņa), un vēl miljards - bagātākas valstis un tautas: Eiropa, ASV, Kanāda, Austrālija, Japāna, dažādi mazi un naudīgi reģioni, tādi kā Kuveita, Honkonga, Singapūra, kur naudas ir daudz, bet ļaužu - maz.
Mūsu Krievijas realitāte - diezgan civilizēta, bagāta un laba, salīdzinot ar lielāko daļu planētas vietu. Vislielākā pašrealizācijas iespēja cilvēkam, kurš dzimis Krievijā, ir tieši šeit. Nemeklējiet laimi aiz trejdeviņiem kalniem.
Kurā valstī tev patīk visvairāk?
Krievijā.
Ja man patiktu dzīvot kādā citā valstī, es būtu uz turieni pārvācies. Priecājos, ka esmu dzimis un dzīvoju Krievijā, domāju, ka šī ir mana īstā vietā, un uz citurieni pārvākties negrasos.
Bet ja Krievijā kādu iemeslu dēļ nebūtu iespējams dzīvot, uz kurieni tu pārvāktos?
Grūts jautājums. Droši vien uz Ukrainu. Tur gan krievu valodu saprot, gan grāmatām ir noiets, lai gan auditorija, protams, ir mazāka nekā Krievijā.
Vispār ir daudzas patīkamas valstis. Sudāna, piemēram, vai Sīrija, vai Irāna, vai Afganistāna. Taču šajās valstīs ir patīkami ceļot, bet ne dzīvot visu dzīvi. Galvenās atšķirības – valoda un klimats; un pierast nav viegli.
Āfrikā ir karsti?
Āfrika klimata ziņā ir ļoti daudzveidīga. Ir patiešām karstas valstis, kā, piemēram, Ēģiptes dienvidi vai Sudānas ziemeļi. Sudānā, kur mēs iebraucām augusta beigās, cepāmies + 45ºC ēnā, bet, piemēram, kalnainajā Etiopijā mēs salām + 20 līdz 25ºC grādos, bet naktī vai no rīta dažkārt pat + 10ºC vai + 12ºC. Uz ekvatora, Kenijā, bija pavēsi (arīdzan kalnu dēļ). Tanzānijā bija karsts un mitrs, Zambijā normāla temperatūra, bet Botsvānā atkal karsti, līdz + 40ºC, bet tas tādēļ, ka tur atradāmies dienvidu puslodes vasarā. Bet Kilimandžāro virsotnē pastāvīgi ir sniegs, lai gan tas ir praktiski uz ekvatora, taču augstums ir 5895m
Kad brauc ar stopiem, nevis ar lidmašīnu, klimata maiņas nav tik asi izjūtamas. Cilvēka organisms var pielāgoties gan aukstam, gan karstam klimatam. Karstumā cilvēks kļūst nesteidzīgs un slinks, patērē daudz šķidruma un maz ēdiena. Es gan domāju, ka arī +50ºC ir pilnībā panesama temperatūra, ja vien gaiss ir sauss.
Vai ir gadījies ēst kaut ko eksotisku?
Daudzi civilie tūristi, atgriezdamies mājās no buržuju tūrēm, stāsta, kā viņi ir ēduši restorānos dažādus eksotiskos “nacionālos ēdienus”: kaltētu krokodilu, dzīva pērtiķa smadzenes, utis blakšu mērcē un vēl nez ko. Var jau būt, ka daži domā, ka speciāli tūristiem pagatavotie eksotiskie ēdieni patiešām ir vietējo cilvēku ikdienas barība. Bet tā tas gluži nav.
Salīdzinājumam iedomājieties tipiskos sarafānos saģērbtas krievu skaistules ar balalaikām un “matrjoškām” rokās. Ikdienā tādas vis nesatiksi, bet tūristiem par godu var arī uzposties. Un tam vēl klāt pievieno krievu nacionālo ēdienu - krievu pankūkas, kas nemaz nav vietējo cilvēku ikdienā lietots uzturs.
Reālajā dzīvē vienkāršie ļaudis visās valstīs ēd visnotaļ vienkāršu ēdienu: kartupeļus, rīsus, gaļu, augļus, dārzeņus, sieru... vispār visu to pašu, ko ēdam mēs paši Krievijā. Mēs ceļā ēdam to pašu, ko ēd vietējie ļaudis, un tāpēc izcilu dažādību nejūtam. Un nevelk nemaz uz visādām eksotiskām lietām; atceros, kā Zambijā redzējām, ka tirgo un ēd kaltētus kāpurus un sienāžus (Ķīnā – tārpus), taču mēs pat nemēģinājām tos pagaršot.
Kādas valodas tu proti?
Es brīvi pārvaldu tikai krievu valodu. Nedaudz protu angļu valodu, pa simt vārdiem zinu arābu un persiešu valodās. Kādus desmit vārdus – urdu, puštu, turku un amharu valodās. Visas šīs zināšanas nav iegūtas no grāmatām, bet gan, sazinoties ar šo valodu lietotājiem. Vispār, lai sazinātos ar tālu valstu iedzīvotājiem, nav nepieciešams kļūt par poliglotu un jau iepriekš iemācīties desmit valodas. Viss notiek citādi.
Dodoties uz valsti, kuras valodu jūs neprotat, pacentieties vēl mājās vai, esot ceļā – vēl līdz robežai, vai arī, tikko iebraucot valstī, atrast cilvēku, kurš runā jums saprotamā valodā, un noskaidrot noderīgas jūsu galamērķa valsts valodas frāzes. Uzziniet kā būs ”naudas nav”, “vai varat aizvest pa ceļam?”, “vai var šeit gulēt?”, “vai drīkst?”, “taisni”, u.t.t. Pierakstiet šīs frāzes un pakāpeniski uzkrājiet tās. Sazinieties, sazinieties, sazinieties!
Ja apstājušās automašīnas šoferis jūs nesaprot, necentieties kombinēt frāzes no visādām jums maz zināmām valodām. Vērsieties pie vadītāja krievu valodā. Pirmkārt, intonācija būs pareiza, otrkārt, krievu valodā, tāpat kā citās, ir daudz internacionālismu, un pastāv iespēja, ka jūsu sarunu biedrs uzmin, par ko ir runa.
Žesti, attēli, starptautiski vārdi, sejas izteiksme – tas viss jums palīdzēs saziņā ar citiem gudriem ļaudīm, pat ja vārdu krājums jums nav liels. Protams, saziņa bez vārdiem ir lēnāka, bet, ja jums ir laiks un vēlēšanās, tad visu var paskaidrot, it īpaši, ja jūsu sarunu biedrs ir apķērīgs un vēlas jūs uzklausīt un saprast.
Ja jūs un jūsu sarunu biedrs neesat gudri un nevēlaties viens otru uzklausīt, tad jums nepalīdzēs pat tas, ka jūs abi runājat vienā valodā. Tāda apgrūtināta saziņa gadās ar mūsu pašu dzimtenes alkoholiķiem un īgnajām tantēm.
Tātad saziņas noslēpums nav savlaicīga atmiņas apgādāšana ar tūkstošiem vārdu krājumu visās pasaules valodās, bet gan sarunu biedru vēlmē vienam otru saprast.
Vai tad ar angļu valodu nepietiek?
Angļu valoda, kuru daži mājās sēdētāji uzskata par starptautisku, tāda nebūt nav. Pat tādās bijušajās Anglijas kolonijās kā Indija, Sudāna un Pakistāna 90% ļaužu neprot angļu valodu. Angļu valodu pārvalda tikai atsevišķi izglītoti pilsētnieki, biznesmeņi, skolotāji, studenti-teicamnieki, vēstniecību darbinieki, kā arī tie, kas nodarbojas ar naudas izspiešanu no tūristiem (tam viņiem angļu valoda arī ir vajadzīga). Tamdēļ pasaulē populārākās angļu valodas frāzes ir “Hallo, Mister!” un “Give me Money!” Taču etiopieši nezina pat to, vienīgais vārds, kas ir zināms ikvienam etiopietim jau no 1 gada vecuma, ir “You!” („Tu!”)
Tāpat kā pie mums nomalēs, tā jebkurā pasaules valstī vietējie ļaudis, šoferi, zemnieki, kā likums, runā tikai savā vietējā valodā.
No visām manis apmeklētajām valstīm tikai Zambijas iedzīvotāji gandrīz visi labi zināja angļu valodu. Namībijā, kā arī Botsvānā, tādu gudrinieku bija ne mazāk kā puse. Ēģiptē, Irānā, Sīrijā, Turcijā, Angolā un Krievijā paši draudzīgākie ļaudis parasti nerunā nevienā citā valodā, izņemot savējo.
Kā pret krieviem attiecas citās valstīs?
NVS valstīs vienkāršā tauta jau sen sapņo par apvienošanos ar Krieviju un nostalģiski atceras PSRS laikus. Tadžikistānā, piemēram, 10 gadus tūristi gandrīz nemaz nav redzēti. Kad ej ar mugursomu, visi atskatās, pretimbraucošās mašīnas apstājas: tūristi? alpīnisti? tas nu gan ir kaut kas!
Tajās valstīs, kur mēs kādreiz cēlām sociālismu, cēlām rūpnīcas, būvējām ceļus, ierīkojām dambjus, rakām kanālus – visās šajās valstīs mēs izraisām nostalģiskas atmiņas.
Daudzi tā arī nav sapratuši, kādēļ PSRS beidzās nauda un kāpēc beidzās pati PSRS, un visiem ļoti interesē, kad Maskava atkal no jauna kļūs bagāta un mēs sāksim būvēt, ārstēt, mācīt, karot, rakt un apgādāt ar naudu visas nabadzīgās pasaules valstis. Tādās valstīs ir nostalģiskas, labas atmiņas.
Daudzās valstīs ar pagājušo „sociālistisko orientāciju”, piemēram, Sīrijā, Etiopijā, Angolā, var sastapt daudz padomju mašīnu, ļaudis, kuri ir mācījušies pie mums un runā krieviski, un atbilstoši tikt ļoti jauki uzņemtiem pie šiem cilvēkiem.
Tajā pašā laikā daudzās valstīs, kur sociālisms netika būvēts, ļaudīm ir pavisam neskaidrs priekšstats, par to, kur atrodas Krievija, Maskava, PSRS. Botsvānā vairākas reizes man pārjautāja, vai Krievija ir Eiropā vai Āzijā, bet viens vadītājs pat uzskatīja, ka tā ir sala.
Ļaudīm vajag dot mieru, ko esam viņiem parādā – vēl nav redzēts un būts reģionā, kur ļaudīm būtu noturīga negatīva attieksme pret krieviem. Paši par sevi cilvēki ir draudzīgi, it īpaši ar tūristiem nepārblīvētās vietās. Kad mēs nesen ceļojām pa Afganistānu, attieksme pret mums bija lieliska. Domāju, piemēram, ja amerikānis ierastos Irākā un tur ceļotu ar autostopiem, attieksme pret viņu būs draudzīga un ziņkārīga: dzīvs amerikānis! tas nu gan ir kaut kas! nāc pie manis ciemos!
Savukārt, vara, vēstnieki un ierēdņi, kā arī dažu valstu policisti var mūsos saskatīt potenciālus likumpārkāpējus, spiegus u.t.t. Afganistānā, piemēram, policisti mūs, kas bijām ar bārdām, turēja aizdomās kā Al – Kaedas teroristus!
Tādos gadījumos esiet uzmanīgi un nedodiet iemeslu šo aizdomu attīstībai. Lai arī visi pasaules iedzīvotāji ir viena liela ģimene, birokrāti tādi nav.
Vai ir daudz krievu tālās zemēs?
Daudz. Krievi (bijušie padomju cilvēki) vispār ir starptautiska nācija. Krievu jūrniekus var sastapt visās pasaules ostās, krievu ģeologi iegūst zeltu un dimantus daudzās valstīs, krievi lido, karo, nodarbojas ar biznesu, laupa, strādā par ārstiem Zambijā un Mozambikā, par kara speciālistiem Mali un Etiopijā, vada prāmjus Angolā, būvē AES Irānā, pārdod suvenīrus Namībijā. Nemaz nerunājot par to, ka miljoni bijušo padomju pilsoņu ir pārcēlušies uz Ameriku, Eiropu, Izraēlu – kur vispār viena ceturtdaļa iedzīvotāji ir bijušie padomu ļaudis. Krievi ir visur. Diezgan ticami, ka nav nevienas pasaules valsts, kur nebūtu mūsējo.
Bijušās PSRS pilsoņi, tālās zemēs ieraudzījuši mūs, tautiešus - autostopētājus, parasti priecājas. Jo mazāk kādā valstī ir krievu, jo ļaudis ir priecīgāki. Bet tur, kur krievu ir daudz, nevar paļauties uz naktsmītni pie pirmā jums pretim nākošā krieva. Un tas arī ir saprotams.
Vai kāds no stopētājiem kādā tālā zemē ir apmeties uz pastāvīgu dzīvošanu?
Gadās arī tā.
Vispār starp brīvajiem ceļotājiem ir neliels procents ļaužu, kuri tālās zemēs aizķeras uz ilgu laiku.
A. Vorova ceļojumā apkārt zemeslodei viens no ekspedīcijas dalībniekiem uz visiem laikiem palika ASV, arī pārējie dalībnieki, pelnīdami naudu, tur uzturējās vairākus mēnešus. Eduards no Pevekas pilsētas, kopā ar V.Šaņinu sasniedzis Austrāliju, tur lūdza politisko patvērumu, un arī pats Šaņins pusotru gadu pavadīja Austrālijā. Igors Fatejevs (“Klejojošais sludinātājs”) ar savu sievu Dašu nodzīvoja vairāk kā pusgadu Mauritānijā, vēl ilgāk - Senegālā, bet tagad jau trīs gadus dzīvo Brazīlijā. S. Fokins 8 mēnešus dzīvoja Taizemē, bet A. Mamonovs ar K. Stepanovu pusgadu pavadīja Dienvidāfrikas valstīs (Namībijā, Botsvānā, Zimbabvē). Diezgan daudzi stopētāji ir aizķērušies Eiropā mēnešiem un pat gadiem ilgi. Ruslans Kokorins, kurš ar mums brauca uz Indiju, patlaban dzīvo Īrijā (Krievijā nav parādījies kopš 1998. gada). Summējot varu teikt, ka daži ļaudis, sasnieguši tālas zemes, tur aizķeras uz vairākiem mēnešiem un pat gadiem un laimīgi eksistē.
Daudzi krievi, kuri jau dzīvo tālās zemēs nelegāli, kaut kad taču ir turp aizbraukuši ar stopiem vai kādā citā veidā kā tūristi, ir tur palikuši un legalizējušies. Nu, ko... tā notiek...
Tāpat ir arī emigrācijas plūsma NVS iekšienē, kad ļaudis no ne-galvenajām Krievijas pilsētām vai citām valstīm ceļo pa bijušo PSRS un galu galā uz vairākiem mēnešiem vai pat gadiem paliek dzīvot Maskavā, Pēterburgā vai kādā citā pilsētā, kur iepatīkas. Tādu emigrantu NVS robežās ir samērā daudz.
Vai ir gadījies ārzemēs slēpt savu krievisko, Maskavas, izcelsmi?
Nav gadījies.
Daudzi iesācēji satraucas, vai valstī nav antimaskavisks (atbilstoši pasaulē – antikrievisks) noskaņojums. Patiesībā nav no kā bīties, un es savā piederībā Krievijai vai Maskavai nesaskatu neko grēcīgu Un vietējie iedzīvotāji man nekad nav uzbrukuši.
15 gadu ceļošanas laikā neviens mani nav apcēlis tamdēļ, ka esmu krievs vai maskavietis. NVS dienvidos cilvēkiem ir šķitis, ka man nav ne Maskavas, ne krievu akcenta. Kaut kur esmu ticis uzskatīts par čečenu, vācieti un pat japāni. Cik tas ir bijis manos spēkos, esmu centies kliedēt šos maldus.
Vai esi bijis Čečenijā?
Neesmu bijis. Tāpat kā es neesmu bijis arī dažās citās Krievijas Federācijas vietās – Sahalīnā, Adigejā, Tuvā... Kas attiecas uz Čečeniju, pirmais no mūsdienu ceļotājiem to apmeklēja Igors Fatejevs (“Klaiņojošais sludinātājs”) - tas bija 1997. gadā. 2004. gadā Čečenijā pabija Tjumeņas autosopētāji (skat. Aleksandra Ivanova stāstu krājumu BCA- 2004) un citi ļaudis. Turklāt tur var sagaidīt nepatikšanas un ne jau no pašiem čečeniem, bet gan no federālo spēku puses. Jūs var turēt aizdomās par to, ka jūs esat galvenais čečenu terorists. Ilgi mocīs, vazās pa miliciju un federālajiem drošības dienestiem, tā ka apbruņojieties ar dokumentiem, pacietību un laiku. Bet pagaidām labāk paceļojiet pa citām vietām.
Vai drīkst izmantot sabiedrisko transportu, viesnīcu, paēst restorānā... ja ir nauda?
Var visu. Mēs taču runājam par brīvo ceļošanu nevis par askētisma vingrinājumiem vai mēģinājumiem uzstādīt naudas ekonomijas rekordu.
Vispār brīvie ceļotāji reti izmanto sabiedrisko transportu un viesnīcas, un iemesls tam nav nauda. Iemesls tiks minēts tālāk tekstā.
Bet vai nav vienkāršāk nopirkt ceļazīmi un aizbraukt atpūsties kā normāliem cilvēkiem?
Sākšu ar salīdzinājumu. Ja jūs paskatāties uz mūsdienīga, skaisti iepakota ēdiena sastāvu – tad jūs varat izlasīt tādas lietas kā “dabiskas un dabiskajam identiski garšas un aromātvielas”, vai “kompleksā pārtikas piedeva “Siers”. Tā pati starpība, kas ir starp dobē izaudzētu un uz uguns pagatavotu ēdienu un kompleksu, kas sastāv no “dabiskām un dabiskajam identiskām garšas un aromātvielām”, ir arī starp brīvo ceļošanu un ceļazīmju izmantošanu.
Atšķirība starp ielūgumu ciemos un palikšanu viesnīcā. Atšķirība starp peldēšanos īstā jūrā un hlorētā baseinā. Atšķirība starp īstu dzīvi un teātri.
Brauciens ar tūrisma firmu – tas pats teātris, tā pati kompleksā pārtikas piedeva “Siers”. Speciāli jums pagatavots ēdiens, apkalpošana un naktsmītnes, ekskursija pa tieši jums sagatavotu maršrutu, jums dos pavisam ne tādu iespaidu par valsti, kādu gūstam mēs, brīvie ceļotāji. Mēs braucam tajās pašās mašīnās, kurās pārvietojas vietējie ļaudis, kopā ar viņiem velkam smagos auto ārā no dubļiem un smiltīm. Nakšņojam tajās pašās mājās, kur vietējie iedzīvotāji, ēdam to pašu pārtiku, kas pagatavota uz dzīvas uguns ar tādām metodēm, kā konkrētajā valstī it pieņemts. Šodien mūs uz būdiņu uzaicina nabags, rīt – biznesmenis – miljonārs. Sazināmies vietējā valodā, lai arī tajā protam pateikt vien pāris vārdu, un cenšamies ļaudis saprast, runājam viņu mātes valodā. Mēs izjūtam dabīgas nevis restorāna maltītes garšu, tirgu, baznīcu un ielu smaržu. Dzīvojam vietējiem līdzīgu dzīvi un par viņiem uzzinām vairāk nekā tūrisma firmu džipos garām braucošie klienti.