Bet vai tu jūti, ka nokļūsti avārijā?
Var gadīties tāda priekšnojauta. Ja vadītājs ir piedzēries, ja viņš ir narkomāns, ja mašīna uz ceļa zīmē lauztu līniju, tad šī priekšnojauta ir pilnīgi pamatota! Palūdziet apstāties un pametiet šādu auto.
Bet nevajag arī būt paranoiķim.
Vai ir daudz bojāgājušo stopētāju?
Diezgan maz. No daudzajiem maniem paziņām, tieši autostopēšanas laikā bojā gājis ir tikai viens – Sergejs Vasinovičš. Viņš brauca automobilī, kas smagi sadūrās ar citu. Tas notika 2001. gadā.
Sešus gadus pirms tam, 1995. gada septembrī, bojā gāja Leonīds Žaleiko, viens no V.Šaņina organizētā Krievijas autostopa čempionāta dalībniekiem. Viņš nenomira uz ceļa, bet atpūtas laikā nokrita no koka.
Tāpat 2003. gada beigās ceļojuma laikā uz Ēģipti dzīvi beidza Gaļina Lukičova Nikolajevna no Jekaterinburgas. Viņai bija 58 gadi.
Tajā pašā laikā tūkstošiem un miljoniem cilvēku mirst, nebūdami autostopētāji. Tātad – tā tam jābūt! Mēs visi esam Dieva rokās.
Vai gadās pārkāpt likumu?
Jāatzīstas, pasaulē eksistē daudz dažādu likumu, noteikumu un instrukciju, kas ir pretrunīgi gan savā starpā, gan ir pretrunā ar veselo saprātu. Krievijā autostopētāji bieži pārkāpj, piemēram, prasību reģistrēties un uzturas bez reģistrācijas citās Krievijas pilsētās, kurās viņi nav pierakstīti, ilgāk par atļautajām 72 stundām. Tāpat pārkāpj tādas instrukcijas kā, piemēram, “pasažierus neuzņemt!” (dažās mašīnās, lokomotīvēs utt.), apmeklē pierobežas zonu, atrodot darbu, neievieš darba grāmatiņu un nemaksā nodokļus, Ēģiptē brauc ar stopiem un vaicā vietējiem pēc naktsmājām, kas ārzemniekiem ir aizliegts - un pat vēl vairāk – viņi padara autovadītājus un māju saimniekus par nozieguma līdzdalībniekiem... Sudānā ceļo bez permita, [4] tā vietā uzrādot izziņu angļu vai krievu valodā, fotogrāfē apkārtējo pasauli tāpat bez nepieciešamās valdības atļaujas, dažreiz guļ parkos, ceļ teltis tam neparedzētā vietā, dažreiz sabiedriskajā transportā brauc bez biļetes, peldas ūdenskrātuvēs, neskatoties uz uzrakstu “Peldēties aizliegts!”... Kāds uzlīda Kilimandžaro nesamaksājot minimāli obligātos $500, kāds cits savukārt pārnakšņoja Heopsa piramīdas virsotnē... Vispār autostopētājs, kā jebkurš cits normāls cilvēks, diezgan bieži pārkāpj visādus likumus, instrukcijas un noteikumus (vietējo administratīvo kodeksu) – dažreiz nenojaušot par to pastāvēšanu, bet biežāk – vadoties pēc savas sirdsapziņas un veselā saprāta.
Vai gadās melot?
Kā gandrīz ikviens cilvēks, es paretam apmānu, precīzāk sakot, citus atstāju maldos. Pie Zilās Nīlas ūdenskritumiem starptautiskās studentu kartes ISIC vietā parādīju BCA apliecības sarkanos vāciņus ar uzrakstu krievu valodā, ostas ieejā uz jautājumu “Vai jūs arī esat jūrnieks?” nedomājot meloju “Jā”, uz robežām un vēstniecībās uz jautājumu “Cik tev ir naudas?” apzināti meloju, bet indiešu autovadītāju samulsināju ar vārdiem “Paisa naij”(naudas nav), lai izvairītos no precīzākas apspriedes vārdu trūkuma dēļ. Nokļūstot uz angoliešu prāmja uz jautājumu “Kur biļete?” atbildēju ar nenoteiktu “Bija biļete, bet visa izgāja” (kas, stingri ņemot, bija mānīšanās, jo nekāda biļete man nemaz nebija). Botsvānas vīzas anketā uzrakstīju, ka vēlos šajā valstī iztērēt $1000, kaut tādas vēlēšanās un naudas summas man nebija. Vispār nereti ir bijis tā, ka ar saviem vārdiem un izturēšanos esmu maldinājis sarunu biedrus, turklāt pašam to apzinoties. Interesanti, ka es pats nevaru ciest, ja mani kāds maldina, tā ka šeit pastāv zināma asimetrija.
Taču ar savu izturēšanos esmu centies neradīt nepatikšanas un izdevumus citiem cilvēkiem. Lai izvairītos no kaitīgas notikumu attīstības sev un apkārtējiem, varbūt tas dažreiz ir piedodami. Domāju, ka mūsu zemes dzīves laikā gandrīz katrs cilvēks laiku pa laikam kādu apmāna, maldina citus (vai atstāj neziņā – patiesība, bet ne visa), bet zemes dzīves beigās katrs no mums atbildēs tādā mērā, kādā mūsu mānīšanās būs novedusi pie objektīvām nepatikšanām.
Starp citu, visi stāsti, gadījumi, kas aprakstīti manās grāmatās vai publiski uzstājoties, ir absolūti patiesi. Ja manās grāmatās jūs ieraugāt kāda personāža tiešo runu – tā ir īsta (lai arī parasti saīsināta), šo reāli eksistējošo personu runa, ko parasti pierakstu tūlīt pēc sarunas, un pat dažas interesantas manu grāmatu varoņu frāzes, ir īstas, neviltotas kā viņi paši. “What is first – God or governement?” vai: “Atbara, Sir Babiker, kaljam mumken” utt. Tās ir neviltotas frāzes, kas aprakstītas tieši tā, kā saklausītas sarunā. Gadījums ar balto “Zaporožecu”, “Mozus brīnums” un citi manās grāmatās aprakstītie „brīnumi” ir pilnīgi patiesi un pat sīkas detaļas ir neviltotas.
Taču der atcerēties, ka daži gadījumi un stāsti, kas dabā ir atgadījušies, manās grāmatās ir izlaisti, citādi mani gara darbi būtu pārāk gari. Daudzas frāzes, daudzi autovadītāji, tikšanās un gadījumi manās atmiņās ir aizgājuši nebūtībā, un par tiem neviens neko neuzzinās nemūžam. Parasti tie gan ir otršķirīgi, un tiem nav būtiska nozīme ne ceļojumā, ne grāmatā.
Vai tu kādreiz esi apzagts?
Tā reizēm ir gadījies manas muļķības dēļ. Visbiežāk gan mājas apstākļos: viens puišelis nospēra divus dolārus no manas kolekcijas, un ir bijuši citi gadījumi.
Arī braucienu laikā mēdz notikt zādzības. 1997. gadā Naļčikā “ menti ” pārmeklēšanas laikā man nozaga $80 no maniem $100. Un nākamajā gadā Irānā ļaudis, kuri uzdevās par policistiem, no mums izmānīja palielu naudas summu. Pēc šī atgadījuma “zagšanas norma” tika izpildīta, un, esot ceļā, neviens no manis neko vairs nav nozadzis. Kas attiecas uz citiem brīvajiem ceļotājiem, tad, esot citās valstīs, ar mums maz zināmu specifiku, tā atgadās arī viņiem. Bet neuztraucieties! Pasaule ir bagāta, un viss savā starpā ir saistīts. Ja jums kaut ko nozog, pieņemiet, ka tā tam jābūt, un vēliet zaglim, lai nozagtā lieta viņam nes labumu, un centieties piedot zaglim. Nākamajās dienās jums uzdāvinās visu to, kas jums būs vajadzīgs.
Ar varu man neviens neko nav nozadzis.
Bet, ja ir nozagta pase, to arī uzdāvinās?
Ne vienmēr (kaut gan nereti gadās, ka pase tiek atrasta). Ja jūs atrodaties Krievijā, ejiet uz miliciju, uzrakstiet iesniegumu, ka pase ir nozagta vai pazudusi.
Ja kādā tālā zemē esat pazaudējis pasi, arī tad ejiet uz policiju, iegūstiet izziņu, ar šo izziņu dodieties uz savas valsts[5] vēstniecību, paņemiet līdzi savu fotogrāfiju un jums tur izgatavos atgriešanās atļauju, ar kuru jūs varēsiet atgriezties dzimtenē.
Ko darīt, ja nokļūsti cietumā?
Pirmkārt, vajag atcerēties, ka nav nevienas valsts, kur labais un ļaunais būtu apmainījušies vietām. Nevienā valstī nav tāda likuma - iesēdināt jūs cietumā uz mūžu vai nošaut par to, ka jūs maizi paņēmāt ar kreiso roku vai arī paskatījāties uz leju tad, kad vajadzēja skatīties augšup.
Tomēr īslaicīgas kļūdas mēdz būt, un policisti var īslaicīgi jūs aizturēt jebkurā valstī, ieskaitot Krieviju. Jebkurā pasaules malā jūs var turēt aizdomās kā teroristu, algotni vai spiegu, un jūsu neparastā izturēšanās var radīt kārtības sargos domas, ka tā ir krimināli sodāma. Nebaidieties! Deviņdesmit procenti problēmu ar policiju atrisinās stundas laikā, bet deviņdesmit procenti no atlikušajām - diennakts laikā. Problēma parasti ir tajā, ka aizturēt jūs var jebkurš policists, bet atbrīvot - tikai priekšnieks, turklāt - gudrs priekšnieks.
Ja jūs aizturējušais tips nav pietiekami gudrs, viņš (aiz bailēm: „ka-tikai-kaut-kas-nenotiek”) vēršas pie sava priekšnieka, kurš, savukārt, vēršas pie sava priekšnieka, un tā uz priekšu, līdz nonāk līdz noteiktai pakāpei, kurā atrodas gudrs priekšnieks, kurš tūlīt pat ar atvainošanos jūs atbrīvo. Taču priekšnieki ne vienmēr ir uz vietas, tāpat gadās arī izejamās dienas, pārtraukumi, brīži ārpus darba laika, turklāt jūs var vadāt no vienas policijas iestādes uz citu – centrālo, kā arī zvanīt un sūtīt šifrotelegrammas „uz augšu”, un visas tāds lietas ievelkas un laupa laiku.
Manā pieredzē ir vairāk par divdesmit gadījumiem, kad esmu ticis aizturēts uz divām un vairāk stundām. Pirmoreiz – 1991. gadā Vladimiras pilsētas stacijā. Tad man manas jaunības dēļ vēl nebija pases... Ir bijuši arī divi ilgstošas aizturēšanas gadījumi: 1999. gada februārī Batumi pilsētas kriminālpolicijas priekšnieks Tengizs Koncelidze mūs arestēja, un mēs pavadījām cietumā sešas dienas. 2003. gada rudenī mani ar Iļju Aligožinu arestēja Etiopijā (par divkārtēju vienreizējās Etiopijas vīzas izmantošanu), un pēc nedēļu ilgas aizturēšanas deportēja mūs no Adisabebas uz Maskavu (tiesa - uz mūsu pašu rēķina).
Visas notikumu virknes ir beigušās veiksmīgi, citādi es nevarētu uzrakstīt šo grāmatu. Bet Tengizs Koncelidze, kas mūs reiz arestēja, pats tika ietupināts - “samta revolūcija” Gruzijā viņu, iespējams, noveda tajā pašā kamerā, kur reiz sēdējām mēs...
Atcerieties, ka visas policijas problēmas risina laiks, un, ja jūs esat aizturēti, tad nenervozējiet, nebēdziet, neatšaudieties, bet ļaujiet policistiem izpildīt savus dienesta pienākumus. Lai viņi jūs pārmeklē, iepazīst, sastāda aktu, pazvana kaut kur un atlaiž, par vienu vienību palielinot savu atklāto noziegumu statistikas sarakstu. Jūsu lieta – mierīgums. Gaidiet! Laiks visu dziedē.
Ko jūs darīsiet, ja kā ķīlnieks nokļūsiet pie kaujiniekiem vai nemierniekiem verdzībā, vai gūstā?
...vai ja es pēkšņi nonākšu kosmosā bez skafandra, vai ja izkritīšu no lidmašīnas bez izpletņa, vai pilsētai, pa kuru pastaigājos, uzkritīs atombumba vai Haleja komēta... es uzskatīšu, ka man ir ļoti paveicies nokļūt tik ārkārtīgi retā situācijā un, ja es izdzīvošu, pacentīšos par šo notikumu uzrakstīt grāmatu.
Pazīstamais drošas dzīves speciālists Anatolijs Gostjušins pat ir izdevis veselu grāmatu “Ekstremālu situāciju enciklopēdija”. Viņš alfabēta kārtībā ir apskatījis visas nepatīkamās lietas, kas cilvēka dzīves laikā var atgadīties: arests, naudas trūkums, slimības, saņemšana gūstā, kodolsprādziens, zemestrīce, terorisms un pat pasaules gals. Tā viņš domāja, ka varēs visu iepriekš paredzēt un izglābties. Un tiklīdz bija uzrakstījis grāmatu - tā nomira – 43 gadu vecumā – no vēža. Lai gan bija par visu parūpējies...
Bet jūs nebaidieties! Neviens jūs par vergu nepadarīs, ja vien jūs paši nepalūgsiet. Ja jūs paši ilgi un neatlaidīgi meklēsiet sev visādas nepatikšanas, kā to nereti dara žurnālisti “karstajos punktos” – tad ir iespēja, ka jūs patiešām atradīsit savu “nāvīgo materiālu”, bet tad par jums jau rakstīs citi. Un galu galā šie žurnālisti vai militāristi dodas uz „karstajiem punktiem” darba darīšanās, naudas vai slavas dēļ. Nesavtīgajam brīvajam ceļotājam tas nedraud.
Cik procentus riska tu uzskati par pieļaujamiem?
Nulle procentus. Ja man šķiet, ka kādā maršrutā ir kaut viena procenta iespēja nomirt, nosalt sniega vētrā, nogrimt purvā, nokļūt gūstā – es nekad tādā ekstremālā maršrutā nedodos. Ekstrēmisms „pakutināt nervus”, taču tas nav man.
Bet stāsta, ka visur noziedzība pieaug un ka visur visus izvaro, saņem gūstā par ķīlniekiem, slepkavo...
Tāda ilūzija rodas tiem ļaudīm, kuri pasauli iepazīst, izmantojot plašsaziņas līdzekļus. Patiesību sakot, pasaulē ir miljons reižu vairāk mierīgu vietu nekā nemierīgu, ir miljons reižu vairāk labu cilvēku nekā izvarotāju un slepkavu, katru dienu miljons reižu vairāk cilvēku dzīvo nekā mirst. Bet žurnālisti, cenzdamies nopelnīt vairāk naudas un paaugstināt savu plašsaziņas līdzekļu reitingus, speciāli apbraukā visu pasauli, meklējot tādas lietas, kas notiek ļoti reti, un ziņo tikai par tām.
„Filipīnās ir noticis apvērsums... Uz Ļeņina prospekta saskrējušās 5 mašīnas... Pie Irkutskas nokritusi lidmašīna... 90-gadīgu vecenīti izvaroja kāpņutelpā... Pār Maskavu plosās viesuļvētra... Kanādā atklāta sieviete, kura slimo ar nāvējošo Ebola vīrusu... ASV uzspridzināts Pentagons un divi debesskrāpji...” utt. Tādus, lūk, mēs lasām jaunumus, bet pie sevis nepadomājam, ka šie ir ļoti reti gadījumi, savākti no miljoniem parastu notikumu, par kuriem visi zina, bet noklusē.
„Šodien 196 valstīs (seko valstu uzskaitījums) nenotika valsts iekārtu apvērsumi, nebija plūdu, vulkānu izvirdumu, zemestrīču... Maskavas ielās nesaskrējās 2`687`233 mašīnas (seko auto marku uzskaitījums)... 1045 Krievijas pilsētās (pilsētu saraksts) apkārtnē nenokrita 3216 lidmašīnas (seko kopējais pasažieru un apkalpes locekļu skaits un viņu uzvārdi)... Nenokrišanas iemesli tiek noskaidroti, izveidotas 3216 valdības komisijas (tālāk seko 3216 šo komisiju slēdzieni par lidmašīnu fatālas nenokrišanas iemesliem)... Galvaspilsētas kāpņutelpās nav izvarotas pusotrs miljons vecenīšu... Pāri Maskavai un zem tās, pāri Pēterburgai un... (seko pilsētu uzskaitījums) neizcēlās viesuļvētras... 142`654`106 cilvēki nav gājuši bojā... 6`164`345`108 pasaules iedzīvotāju nav inficējušies ar Ebola, kā arī citiem vīrusiem. (seko cilvēku vārdi un vīrusi, ko viņi nav saķēruši)... Tādās un tādās pasaules pilsētās un valstīs atkal nav uzspridzinātas mājas, lidlauki, tirgi, Pentagoni... utt. Ja kāda avīze kaut vienu reizi iespiestu VISU PATIESĪBU par apkārtējo pasauli, tā tūdaļ pat izputētu, jo tā būtu ļoti bieza, dārga un garlaicīga! Tā reiz ir iekārtots cilvēks, ka viņš grib uzzināt tieši NEPARASTO.
Un tā, lūk, žurnālisti pārmeklē pasauli metru pa metram un, tiklīdz kā atrod kaut ko neparastu, atkāpi no normālās lietu kārtības, apziņo to pa visu pasauli, un visi lasa un šausminās. Tāpēc arī skatās filmas ar piedzīvojumiem, kas reālajā dzīvē gadās reti. Tāpēc ar lasa avīzi “Dzīve”, kas būtībā ir avīze “Nāve” (kā kurš ir nomiris), un “Kriminālās ziņas” un tādas grāmatas kā “Sekss zārkā”. Cik daudziem tas šķiet interesanti!
Taču jūs, dodoties ceļā vai dzīvojot savā dzīvoklī, atcerieties – dzīve patiesībā ir līdzsvarota un mierīga, un jaunumus par to, ka ar katru gadu pasaulē ir arvien vairāk noziegumu, epidēmiju, plūdu, eksploziju, karu – neņemiet galvā! Tas nozīmē tikai to, ka ar katru gadu pasaulē ir arvien vairāk žurnālistu.
Tāpat kā citu cilvēku. Tai skaitā autostopētāju...
JAUTĀJUMI PAR TEHNIKU
Kā ļaudis sāk pārvietoties ar autostopiem?
Vairākums cilvēku, kuri nekad nav stopējuši, vienā jaukā dienā no paziņām uzzina, ka eksistē tāda jauka pārvietošanās metode, ka ir autostopa klubi, ka ir tāda grāmata - “Brīvo ceļojumu rokasgrāmata”, un nolemj pamēģināt. Tā tas arī parasti sākas.
Dažiem varbūt nav ceļojošu draugu, un viņi sastopas ar grāmatu nejauši, piemēram, elektrovilcienā, dažiem nav pat grāmatas, bet viņi no interneta, televīzijas, avīzēm uzzina, ka var ceļot pastāvīgi, un nolemj pamēģināt. Ir arī tādi ļaudis, kas nekad nav lasījuši rakstus vai skatījušies pārraides par autostopiem, bet par tiem ir dzirdējuši no citiem cilvēkiem. Vismazākais procents ir to ļaužu – ir arī tādi! - kas pie idejas par brīvo ceļošanu nonāk patstāvīgi. Tādu tīrradņu gan ir aizvien mazāk, jo informācijas bums dara savu, bet interesanti, ka gan A. Vorovs, gan V. Šaņins, gan šīs grāmatas autors, ir sava veida tīrradņi šajā ziņā, patstāvīgi nonākuši pie brīvo ceļojumu idejas, un katrs citādi realizējuši to savā dzīvē.
Jūs visi braucat lielā barā? Bet kā tad jums izdodas nobalsot?
BCA ceļojumos piedalās samērā liels cilvēku skaits. Uz Āfriku braucām 10, Narjan-Maru – 18. Protams, tādas lielas grupas ne vienmēr brauc kopā – citādi uz trases mums ilgi nāktos gaidīt garām braucošu autobusu. Pa Krieviju braucam komplektos pa vienam diviem cilvēkiem, satiekamies pilsētās - iepriekš norunātās vietās - un pēc tam, pēc tikšanās, no jauna turpinām ceļu atsevišķi.
Parasti tikšanās laiks un vieta tiek norunāta daudzas dienas (dažkārt pat mēnešus) iepriekš. Cilvēks, kurš nav paspējis uz kādu tikšanos, var pasteigties uz nākamo. Ja viņš nezina, kur būs nākamā saskriešanās, viņš var piezvanīt uz Maskavu pa jau iepriekš zināmu telefonu, pa kuru mēs nododam ziņas par pēdējā tikšanās vietā ieradušos cilvēku sastāvu, tālāko kustības virzienu un kārtējās tikšanās vietu. Mūsu ceļojumi parasti nav pārāk steidzīgi, un vēl nav bijis tā, ka kāds būtu nejauši atpalicis no galvenās grupas.
Āfrikas braucienā, kas ilga vairāk par pusgadu, brauciena dalībnieki pēc savas brīvās gribas izklīda vairāku tūkstošu kilometru un pat vairāku valstu attālumā viens no otra. Taču arī šajā gadījumā mēs uzturējām kontaktus viens ar otru, izmantojot internetu, un zinājām, kurā valstī katrs no mums atrodas.
Dažreiz mums gadās arī tādas vietas, kur ir iespējama pārvietošanās pat lielā grupā. Tā mēs piecatā pavadījām trīs ar pusi diennaktis “Kamaza” piekabē, atgriezdamies no Evenkijas 2002. gada februārī (mašīnas maršruts Tura-Krasnojarska). Bet no Hedaferas (Sudānā) līdz Hondārai (Etiopijā) 2000. gadā mēs nedēļu pārvietojāmies sešatā, nomainot 17 mašīnas, no tām 7 bija vieglās automašīnas. Ziemā, braucot uz aiz Polārā loka esošo Narjan-Maru, mēs braucām desmit cilvēki kopā, vienā atklātā smagās mašīnas kravas kastē. Atgriežoties no pavasara “Elbas” (autostopētāju tikšanās), kāds tukšs autobuss uzņēma vairāk par 20 cilvēkiem (aizbraucām 230 km). Taču šādi grupveida pārbraucieni gadās reti. Un sevišķi uz tādiem paļauties nevajag. Pārvietojaties pa pāriem, norunājiet tikšanās vietas iepriekš un nenokavējiet tās.
Jūs vienmēr braucat bez maksas?
Ir tāds diezgan izplatīts vienkāršās tautas (un žurnālistu) viedoklis, ka stopētājiem un, it īpaši, A. Krotovam vienmēr jābrauc tikai par velti. Tas ir tik pat dīvains viedoklis, kā tam pretējais (ka visiem vienmēr ir jābrauc par maksu). Pēc būtības, brīvais ceļotājs (es sevi uzskatu tieši par brīvo ceļotāju, nevis autostopētāju) tieši tāpēc arī ir brīvs, ka var brīvi izvēlēties, kur un kā doties, braukt par maksu vai bez maksas. Nav nekā grēcīga tajā, ka brauc par maksu; es pats nereti braucu vilcienos civilizēti. Ir bijuši arī gadījumi, kad es bez jebkāda rūgtuma esmu devis vadītājam naudu, kurš negaidīti ir izrādījies par naudas prasītāju; ir bijuši nedaudzi gadījumi, kad esmu devis naudu vadītājam pirms viņa lūguma to darīt, zinot, ka šis eksemplārs gaida to un būs ļoti apmierināts par ziedojumu... Tāpat man ir gadījies arī melot, sakot, ka man naudas nav, it īpaši Indijā, kur naudas prasīšana ir aktīva, bet šoferu neizpratne – nogurdinoša.
Maksāt vai nemaksāt vispār ir katra sirdsapziņas lieta. Protams, labāk izskaidrot savu būtību vadītājam pirms brauciena nekā pēc tam apbēdināt viņu un sevi. Bet brīvais ceļotājs nepārstāj tāds būt, ja viņš kādreiz arī samaksā, piemēram, izmantojot tā saukto maršruta transportu – ar vai bez maksas. Ceļojuma jēga, kā jau jūs nojaušat, nepavisam nav tajā!
Daži cilvēki domā, ka ceļošanas ar autostopu jēga (it sevišķi garās distancēs) ir bez maksas izbraukt kādu maršrutu, it kā jūs būtu ar kādu saderējis par to. Protams, ka ceļošana ar autostopiem ir dabisks un bezmaksas process, un Krievijā un citās valstīs to saprot bez vārda runas. Bet ir īpaši autovadītāji un īpašas valstis. Skandāli šīs tēmas sakarā norāda vienīgi uz autostopētāja muļķību, kurš nav spējis izskaidrot savu būtību savlaicīgi un saprotami. Arī man ik pa laikam gadās tādas muļķības – bet žēl... Jāatzīst - visi ceļi, kas nobraukti potenciālās naudas prasītāju mašīnās un ir beigušies ar skandālu vai vienkārši nesaprastu situāciju (mums tā gadījās Zambijā un Namībijā) – tas ir mūsu autostopētāju grēks. Vadītājam nav pienākuma izskaidrot savu būtību un mašīnas priekšējā stiklā izkārt plāksnīti ar uzrakstu “maksas”/”bezmaksas”, tas ir mūsu pienākums - izskaidrot savu būtību saprotami.
Ja vadītājs negaidot ir sagribējis naudu, kā pareizi rīkoties?
Ja ir nauda – iedodiet to (autobusa biļetes cenas apmērā). Kamēr jūs esat iesācējs stopēšanā un neesat pārliecināts par savām spējām atšķirt vadītājus taksistus no tiem, kuri jūs ir gatavi aizvest vienkārši aiz mīlestības pret autostopētājiem vai „intereses dēļ”, izskaidrojiet savu būtību vadītājam jau iepriekš. Piemēram: ”Labdien, vai var bez maksas ar jums pabraukt Čerepovcas virzienā?”. Pēc kāda laika jūs iemācīsieties orientēties situācijā un jau no tāluma jutīsiet, vai mašīna, kas tuvojas, ir taksometrs vai arī vadītājs brauc savās darīšanās. Ja jūs iepriekš neesat brīdinājis par savu būtību un sēdējāt, īgni klusējot vai guļot, bet vadītājs izrādījās taksists, tad paši esat vainīgi, ka neatpazināt taksistu un nepaskaidrojāt, kas esat. Tādā gadījumā maksājiet par savu slinkumu un neprofesionalitāti. Nākamreiz esiet vērīgāks! Bet, ja naudas jums nav, tā arī sakiet. Te arī taksists pats ir vainīgs, nebrīdināja par cenu, aizveda klientu, kam naudas nav.