Varat piedāvāt alternatīvu variantu - atstrādāt braucienu ar savu darbu (tirgū, jaunceltnē vai dārzā - atkarībā no šofera profesijas). Var kaut ko uzdāvināt (cukura paku, iebiezinātā piena kārbu, grāmatu „134”...) Galvenais, aiz sevis neatstājiet aizvainojumu, dusmas un vilšanos, nebojājiet brīvā ceļotāja tēlu!
Bet kā jūs atbraucāt šurp?
Šo jautājumu man bieži uzdod festivālos, burziņos un citās vietās, kur es stāstu par brīvo ceļošanu un tirgoju savas un savu ceļabiedru sarakstītās grāmatas.
Uz šādiem pasākumiem es, kā likums, nebraucu ar stopiem, bet ar sabiedrisko transportu – nereti pērkot biļeti vilcienā. It īpaši tas attiecas uz Grušinskas un Iļmenskas festivāliem. Uz tiem es parasti nebraucu viens, esam vairāki kopā un katram ir 60-80 kg kravas, galvenokārt grāmatas. Protams, ka tādu nastu vest ar stopiem nav ērti. Vēlēdamies ērtāk un ātrāk nogādāt festivālos grāmatas, es dodu priekšroku pasažieru vilcieniem, jo pēc būtības tie nav ceļojumi, bet braucieni darba darīšanās.
Bez kravas smaguma pastāv arī vēl cits iemesls – es nejūtos ērti, braucot šādos gadījumos ar stopiem, jo piesārņoju trasi (atcerieties, ka uz Grušinsku daudzi grib nokļūt) un satraucu vadītāju ar savu ķermeni un maisu, jo nebraucu ceļojumā, bet uz darbu. Brīviem ceļojumiem – brīvs ceļš, bet darba braucieni – cita lieta.
Vai tu mēdz būt arī mājās?
Diezgan bieži. No 1998. līdz 2000. gadam vidēji mājās pavadīju 5 -6 mēnešus gadā, t.i. pusi laika. Pārējie 6- 7 mēneši tika pavadīti dažādos braucienos. 2000. -2004. gadā es braucienos pavadīju kādus 3 - 4 mēnešus un turpmāk 2005. -2006. gadā plānoju lielāko daļu gada pavadīt mājās un neceļot vairāk par 4 mēnešiem gadā.
Par ko ir jāstrādā, lai pusgadu ceļotu?
Pašam par sevi.
Atrodiet to, ko jums visvairāk patīk darīt, un dariet to! Centieties to paveikt labi. Centieties par to saņemt naudu!
Vairums stopētāju nav pilnībā brīvi ļaudis un ceļo vienu vai dažus mēnešus gadā. Pārējā dzīvē viņi pārvēršas studentos vai piesedzas ar citu sociālo statusu. Ļaužu, kas ceļo apmēram pusi gada nav daudz. Katram no mums ir sava dzīves un pelnīšanas tehnoloģija. Es, piemēram, rakstu grāmatas. Un pārdodu tās.
Vai ir sastopami arī precēti autostopētāji?
Ir. Tā, piemēram, „Maskavas autostopa skolas” dibinātājam Valērijam Šaņinam ir ne tikai sieva, bet arī pēcteči. Kamēr Valērijs nebija Maskavā (trīs gadus viņš pavadīja braucienā apkārt zemeslodei), viņa uzticīgā sieva vadīja “Autostopa Skolas” ikdienas sanāksmes, izplatīja autostopēšanas literatūru un sargāja Šaņina mācību no izzušanas. Ir arī citi precēti stopotāji. Ir pāri, kas ceļo kopā (un pat ar bērniem), taču viņu vārdu uzskaitījums šo grāmatu padarītu pārāk biezu.
Ja es ne reizi neesmu braucis ar stopiem, kā man sākt?
Ja jūs ne reizi neesat stopējis un jums nav drauga (draudzenes) ar pieredzi šajā jomā, ar kuru kopā jūs varētu doties ceļā, sāciet paši. Vēlams sākt siltā gadalaikā. Izvēlieties īsu maršrutu, sākumā tikai kādus 150 -200 km pa dzīvīgu šoseju, vēlams, lai atpakaļ varētu atgriezties ar elektrovilcienu (ja vieta, kur dzīvojat nav elektrificēta – brauciet kādus 100 km, padzīvojieties un atpakaļ atstopējiet tos pašus 100 km). Brīdiniet jau iepriekš savus vecākus (vai bērnus - tas atkarīgs no jūsu vecuma). Uzvelciet drēbes, kas nav netīras. Paņemiet mazu mugursomu vai uz pleca liekamu sporta somu. Paņemiet līdzi siltu apģērbu, ja gadījumā kļūst vēsi. Ņemiet līdzi arī pasi, ja jums tāda ir. No rīta pulksten septiņos izejiet uz šosejas, pa kuru vēlaties doties. Izvēlieties pozīciju tā, kā tas ir aprakstīts grāmatā „Brīvo ceļojumu rokasgrāmata”. Pasmaidiet! Ticiet, ka izdosies! Nebaidieties! Nav noteikti jānobrauc viss ceļa gabals vienā rāvienā. Lai pirmā mašīna jūs aizved kaut 10 km, bet jūs zināsiet, ka autostops eksistē! Pat tad, ja jūs uz ceļa nostāvat veselu stundu, nesteidzieties mājup ar domu, ka autostops nepastāv. Esiet prātīgi un pacietīgi un padomājiet: “Kas te nav tā, kā vajag?”
Ja jūs uz dzīvīgas trases esat nostāvējis veselu stundu – tātad ir laiks apēst līdz paņemto produktu paciņu, vēlreiz pārlasīt grāmatu „Brīvo ceļojumu rokasgrāmata”, paiet uz priekšu pāris kilometrus vai arī veikt visas iepriekšminētās darbības. Nezaudējiet cerību, visi ļaudis, pat iesācēji, kaut kad kaut kur galu galā aizbrauc.
Daži autostopētāji - iesācēji no proletāriskiem sabiedrības slāņiem - nez kāpēc domā, ka ir jābalso tikai kravas auto vai, piemēram, tikai vecas vietējā ražojuma vieglās automašīnas. Neņemiet to galvā un stopējiet visu, kas jums tīk. Nezin kāpēc daži baidās, ka ārzemju marku mašīnu šoferi ir naudas prasītāji. Pilnīgi aplams viedoklis! Atcerieties, ka “Mersedesu” vadītāji naudu nopelna nevis, strādājot par taksistiem, bet gan citā veidā, un diez vai viņiem ienāks prātā no jums prasīt naudu.
Kad jūs būsiet veicis savu pirmo 100-200 km braucienu, nākamajā reizē jūs būsit jau daudz pārliecinātāks. Dodieties uz kādu tālāku pilsētu, jau iepriekš apgādājušies ar tur dzīvojošo draugu adresēm, vai arī meklējiet naktsmītni ar metodēm, kas aprakstītas grāmatā „Brīvo ceļojumu rokasgrāmata”. Atcerieties, ka zinātne vienmēr uzvar! Un jebkurš cilvēks, kurš kādā brīdī kaut ko vēl neprot, var to iemācīties!
Vai sievietes arī var ceļot?
Var, turklāt es zinu ne mazumu sieviešu, kuras ir atmetušas vecos aizspriedumus par sieviešu nemākulību dzīvot, patstāvīgi izceļojušas lielus gabalus, nobraukušas tūkstošiem kilometru ar stopiem un, galu galā, sveikas un veselas ir atgriezušās mājās. Vienīgie izņēmumi, kurp sievietēm nevajadzētu doties vienām pašām, ir stingrā islāma valstis – Irāna, Afganistāna, Saūda Arābija utt.
Sīkumos to, kā vajadzētu uzvesties sievietēm, kuras ceļo vienas, vislabāk uzzināt no viņām pašām – uzmeklējiet tādas un jautājiet pēc sieviešu gudrā padoma. Vai arī palasiet sadaļu “Sieviešu - pašgājēju daiļrade” mūsu interneta mājas lapā www.avp.travel.ru.
Ja jūs stipri satraucaties un padomi nepārliecina, ņemiet pārī citu sievieti vai vīrieti un dodieties ceļā divatā.
Vai var braukt ar bērniem?
Var. Parasti bērniem tas patīk.
Pēdējā laikā daži jaunie stopētāji – mammas un tēti, kas sev sagādājuši bērnus, cenšas viņus jau no agra vecuma pieradināt pie stopēšanas. Domāju: ja bērns mašīnā neapčurājas, neraud bez redzama iemesla un var vārdos izteikt savas vēlēšanās, viņu var viegli paņemt līdzi. Tajā pašā laikā – nepārspīlējiet; maziem bērniem laiks rit daudz lēnāk kā pieaugušajiem, un pat nedēļu ilgs brauciens viņiem var šķist bezgalīgi ilgs.
Vai braucat arī ziemā?
Pirmkārt, vajag atcerēties, ka ziema ir relatīva lieta. Kad pie mums, Ziemeļkrievijā, ir sniegs un sals, citās siltākās valstīs, piemēram, Indijā, Botsvānā vai Sudānā, tāda sala nav. Jauno 2001. gadu mēs sagaidījām Dienvidu tropiskā loka rajonā Atlantijas okeāna krastā Namībijā - tur varēja peldēties, nekāda sniega nebija. 2003. gadā Jaungada dienā peldējāmies Persijas līcī uz Kešmas salas. Tur tad bija +30ºC.
Otrkārt, Krievijā dažreiz ir interesanti ceļot uz Ziemeļiem un izbaudīt īstu Krievijas ziemu (tā Maskavā sen nav redzēta), ieraudzīt ziemeļblāzmu, paskatīties citam uz citu ziemeļu apstākļos. 2000. gada sākumā mēs braucām “zieminiekā” uz Narjan -Maras pilsētu aiz polārā loka. Tur bija diezgan vēss, un kādā vietā mums pat vajadzēja 10 stundas braukt atklātā smagās automašīnas kravas kastē -25ºC grādu salā. 2002. gada janvārī mēs ceļojām uz Krievijas vidieni – Turas ciematā izbaudījām uz savas ādas salu, braucām, gājām un ilgstoši balsojām salā līdz pat -52ºC. Zināms, ka lielie stopētāji – pirmrindnieki, piemēram, A. Vorovs, ir braukuši pat pie -55ºC, bet daži, tā runā, pat –62ºC grādu salā.
Tādos apstākļos neviens, protams, diennaktīm bez pārtraukuma nestāv uz aizsnigušas trases, gaidot mašīnu. Tādā gadījuma vajag atrast pozīciju ar patvērumu un stopēt uz maiņām, teiksim, pa stundai, bet pārējā laikā sildīties. Ceļošana ar autostopu notiek pa apdzīvotām vietām un patvērums tajās ir atrodams, tā jums nav nekāda Antarktīda. Ja vieta nav apdzīvota, pozīcija tiek aprīkota ar ugunskuru. Ugunskuram ir nepārtraukti jāseko līdzi, tādēļ vienatnē pa Sibīrijas ziemas ceļiem ceļot nav ieteicams.
Vai ilgi nākas gaidīt mašīnu?
Tas ir atkarīgs no ģeogrāfiskās vietas, no diennakts un gada laika, no jūsu ārējā izskata un izturēšanās un no nejaušiem faktoriem. Manā praksē – no nulle minūtēm līdz četrām diennaktīm.
Visilgākās gaidīšanas reizes manā pieredzē - četras diennaktis Sudānā (mēs bijām piecatā, uztrāpījām uz svētku dienām, bet tur ar transportu vispār tā pašvaki); vairāk par diennakti pie „28. urbuma” Zapoļarnojē, mēs kopā bijām 14 cilvēki vienā pus- aizputinātā vagoniņā; pāris reizes Etiopijā gaidījām aptuveni diennakti; uz Koļimskas ceļa, ziemā Evenkijā utt. Vispār tāda diennakti ilga gaidīšana mani ne sevišķi pārsteidz, jo parasti gaidīt nākas tajās vietās, kur mašīnu maz, un, ja ne pirmā, tad otrā mašīna (prāmis, lidmašīna) jūs noteikti paņems, turklāt, - visus.
Autostopa gudrinieki jums varētu pastāstīt par vēl ilgākām gaidīšanām. PASLietis V. Šarļajevs gadījuma lidmašīnu uz Nomu (Aļaskā) gaidīja 28 diennaktis. Kirils Stepaņenko pavadīja aptuveni tikpat ilgu laiku Mao ciematā (Čadas Republikā), gaidīdams mašīnu uz Nigēru. Bet Fatejevu pāris Senegālā gadījuma prāmi uz Kaboverdi gaidīja gandrīz gadu. Saprotams, gudrinieki mēnešiem nestāv kā stabs uz ceļa, lidostā vai piestātnē - viņi nodarbojas ar savām darīšanām: lasa, guļ, ēd, vispār - dzīvo savu dzīvi, neaizmirstot ik pa laikam noskaidrot, vai gadījumā kāds transportlīdzeklis nedodas viņiem vajadzīgā virzienā.
Uz dzīvīgiem ceļiem arī var “iesprūst”, piemēram, kad trase ir pārslogota, kā, piemēram, pēc autostopētāju “tikšanās pie Elbas”. Ortodoksālie stopētāji mani izsmies, bet es personīgi uzskatu, ka uz Elbu vieglāk aizbraukt ar autobusu.
Kādas mašīnas labāk apstājas?
Tas atkarīgs no jūsu ārējā izskata un izturēšanās, kā arī atrašanās vietas. Tantes, kuras ar maisiem brauc uz kaimiņu ciemu, kā likums aizbrauc vieglajās tēvijas automašīnās, kas ir tikpat vecas kā pašas tantes. Jauniem un skaistiem stopētājiem (un it sevišķi – stopētājām), kuri brauc ātri un tālu, ir lielākas izredzes nostopēt auto, kas arī brauc ātri un tālu.
Vispār un vidēji uz Piemaskavas ceļiem un lielo pilsētu apkārtnē dominē vieglie auto. Atbilstoši – pārsvarā tieši tie arī paņems jūs. Pa ziemas ceļu uz Narjan-Maru brauc “Urāli” un “Kirovieši” - tātad viņi paņem arī jūs. Pakistāniešu izkrāsotās kravas mašīnas, kā likums, jūs vedīs Pakistānā.
Vai tu nakšņo teltī?
Nereti ceļoju ar telti. Ja jāsteidzas, ir prātīgi ņemt līdzi telti, lai netērētu laiku naktsmītnes meklēšanai. Ja jums ir telts, tad varat braukt tik ilgi, cik ilgi varat un turp, kurp izdodas nokļūt, bet apstāšanās vietā likties uz auss. Tas var būt ļoti ātri. Ja vēlaties pa nakti palikt pie cilvēkiem, tas nozīmē, ka vajag ierasties apdzīvotā vietā, pēc tam jāmeklē naktsmītne, un pēcāk jūs gaida visādas tējas, sarunas, t.i., kopumā vairākas stundas diennaktī, un pa to laiku varētu nobraukt 100 – 200 kilometru. Tātad, ja ir jāsteidzas – telts būs pašā laikā.
Tāpat telts ir noderīga festivālos: tirgošanās ērtībai, grāmatu aizsardzībai no lietus. Tāpat mitrajās tropu valstīs Āfrikā, kur ļaudis neaicina ciemos, bet, ja nu uzaicina – kaut kur Etiopijas ziemeļos vai Kenijā - tad mājās, kas izmēra ziņā līdzīgas teltij, tikai netīrākas... Tad jau labāk teltī!
Uz Afganistānu ņēmu līdzi telti, bet izmantoju to reti, tikai lai mitrās vietās pasargātos no odiem.
Ja ceļojat īsus attālumus vai tālu, bet nesteidzaties un varat nakšņot pie cilvēkiem, telts jums nebūs vajadzīga. Tāpat telti parasti neņemu līdzi ziemā (temperatūrās, kas zemākas par -15oC) – esmu siltummīlis, un salā man labāk patīk nakšņot telpās.
Kur jūs mazgājaties?
Higiēnas, labsajūtas un klaidoņa izskata profilakses labad brīvajam ceļotājam regulāri jāmazgājas, it īpaši siltā klimatā. Nomazgāties nav grūti. Kad jūs uzaicina palikt pa nakti vietējie iedzīvotāji, varat nomazgāties pie viņiem (paši taču kaut kur mazgājas!). Tāpat var nomazgāties arī dabā vai pirtī, vai strūklakā, vai pat viesnīcā (ne pašā glaunākajā), izskaidrojiet savu būtību un lūdziet iespēju nomazgāties. Visdrīzāk jums neatteiks. Pat diezgan sausās valstīs, tādās kā Sudāna, cilvēki regulāri mazgājas. Pieredze rāda, ka viena cilvēka un viņa apģērba mazgāšanai pietiek ar 5 litriem ūdens. Izmazgāto apģērbu siltā klimatā uzvelciet, tas izžūs tieši uz jūsu organisma.
Ko jūs ēdat?
Kā visi cilvēki – ēdienu. Ja jums ir nauda, jūs to varat iegādāties. Ja naudas jums nav, ēdienu uzdāvinās tie, ar kuriem kopā braucat, vai tie, pie kuriem nakšņojat. Lai jūs nekautrētos, mājās dariet tāpat. Ja pie jums atnāk izsalcis cilvēks – pabarojiet, ja paši esat ceļā – dalieties ar biedru. Savstarpēja ēdiena apmaiņa ir dabīga normālas dzīves sastāvdaļa.
1996. gadā mums (man un Andrejam Vinkurovam) gadījās šķērsot visu valsti, nobraukt 8800 km no Vaņino ostas pie Klusā okeāna līdz Maskavai tikai ar 10 kapeikām kabatā. Mēs bijām ceļā 2 nedēļas un, regulāri zinātniskā veidā barojoties, nemaz nenotievējām. Vienā vietā palūdzām maizi, citur – dažus kartupeļus, atradām grūbas, nomazgājām un stacijas bufetē palūdzām uzvārīt... Vispār viss sanāca sātīgi un pilnīgi bezmaksas. Sīkāka informācija grāmatā “Ar autostopu pa Krieviju”. Tā ir arī citās valstīs, ja ir problēma ar naudu: te banāns, te arbūzs, tur maizes plācenis, vēl citur – tēja, un, palūk, jau esi paēdis!
Kad paši atrodamies mājās, Maskavā, un mums ir nauda, sastopot cilvēku, kuram ir problēma ar naktsmītni vai naudu, vai arī tadžiku, kurš uz ielas cer uz ļaužu apžēlošanos – negaidām lūgumu, bet paši pieejam klāt un padalāmies ar apkārtējās pasaules labumiem, atceroties sevi un citus brīvus vai nebrīvus ceļotājus.
Kā jūs sazināties ar dzimteni, vecākiem?
Mūsdienās visuniversālākais līdzeklis – e-pasts. Ja jūsu vecākiem vai jūsu paziņām, kuri var piezvanīt jūsu vecākiem, ir e-pasts, tad varat ar mājām sazināties elektroniski. Tālajā pilsētā atrodiet bagātu firmu, cilvēku ar datoru vai interneta kafejnīcu un palūdziet bez maksas aizsūtīt vēstuli uz mājām. Visdrīzāk jums atļaus. Mums ir izdevies sazināties ar dzimteni pat no Āfrikas – modernās tehnoloģijas ir iekļuvušas gandrīz visur.
Bez e-pasta pastāv arī tradicionālie līdzekļi. Var zvanīt pa telefonu, sūtīt vēstules un telegrammas. Septiņu mēnešu Āfrikas ceļojuma laikā uz mājām nosūtīju ap trīsdesmit vēstuļu, un mani vecāki saņēma tās visas.
Kādas pārinieka īpašības tu vērtē visaugstāk?
Optimismu un rāmumu. Nesmēķēšanu un nedzeršanu. Spēju dažreiz iet kājām. Iniciatīvu. Ātru savākšanos. Noteiktību. Spēju nekavēt.
Spēju tērēt naudu, kamēr tā ir. Spēju atrast kompromisu. Spēju neapvainoties. Spēju domāt un klausīties. Spēju būt vienkāršam, pieticīgam. Interesi par dzīvi un nopietnu attieksmi pret to.
Es arī gribu braukt ar jums!
Tā, protams, ir pagodinoša vēlēšanās, bet BCA nav tūrisma firma, un es neesmu ekskursiju vadītājs un neņemos organizēt jūsu ceļojumus. Bet mūsu lielie ceļojumi, saukti arī par BCA ekspedīcijām, notiek reti, vienreiz vai divreiz gadā, un ir ilgstoši. Šo ekspedīciju maršruts un termiņi tiek noteikti krietni ilgi pirms braukšanas, gadu vai pat vairākus gadus pirms starta, un tie nav atvērti visiem – vairums no viņiem ir lieli un tāli, un maršrutiem piemīt ierobežota cilvēku pārvešanas kapacitāte. Kopš neseniem laikiem es vispār vairs nenodarbojos ar cilvēku piesaisti „no malas” dalībai ekspedīcijās – man tāpat ir pietiekami daudz labu paziņu.
Brīdinu atsevišķas personas, ka jautājumi par nepazīstamu personu iekļaušanu ekspedīcijas sastāvā netiek risināti pa e-pastu. Ja jums tiešām gribas apspriest to, nenoslinkojiet un piezvaniet man, un atbrauciet uz kādu no BCA saietiem. Bieži es e-pastā lasu šādu tekstu: “Es dzīvoju Serpuhovā, zvanīt sanāk dārgi (4 kapeikas/min), braukt uz saietu Maskavā – tālu (veseli 100 km!), pierakstiet mani pa e-pastu, es ar jums braukšu uz Ķīnu”.
Tādiem ļaudīm vajag saprast: ja ir slinkums piezvanīt un iztērēt 10 rubļus un ja ir slinkums iztērēt pusi dienas, lai atbrauktu uz Maskavu pie manis ciemos, kā viņi pilnā nopietnībā iedomājas piedalīties vairākus mēnešus ilgās ekspedīcijās.
VALSTIS UN TAUTAS
Tu nebrauc uz Eiropu principa dēļ?
Nav man nekādu tādu muļķīgu principu, kā, piemēram, braukt tikai uz noteiktām vietām, pilsētām vai valstīm. Ceļošanai uz Eiropu nepiemīt nekas grēcīgs, un tā nav pretrunā ar kādām specifiskām BCA doktrīnām. Vienkārši esmu reālists un saprotu, ka pabūt visās pasaules valstīs nav manos spēkos – tam ar vienu dzīvi nepietiek! Tāpēc es izvēlos tās valstis un virzienus, kas man šķiet interesantākas un kuras līdz šim bijušas ceļotāju uzmanības apdalītas. Nokļūstot kā pirmais ceļotājs šajās vietās un aprakstot tās, es cenšos citus ļaudis novirzīt no stereotipiskiem maršrutiem, cenšos viņus uzvest uz domas par apkārtējās pasaules - ne tikai tūristiem pieblīvētās Eiropas - labvēlību un daudzveidību.
Man šķiet, ka ļaudis, kas lielāko daļu sava brīvā laika pavada mazā pasaules stūrītī, kas aizņem 2 procentus pasaules sauszemes, cieš no zināmas vienpusības. Ir ne mazāk viesmīlīgas vietas, kur brīvajam ceļotājam ir daudz priekšrocību, un es cenšos atklāt un visiem parādīt šīs priekšrocības.
Kā jūs šķērsojat robežas?
Oficiāli, caur valstu robežpārejas punktiem, kājām vai transportlīdzeklī. Ja vajadzīga vīza, tad jau savlaicīgi tiekam pie tādas. Spiežam pasē zīmogus. Nelegālu robežu šķērsošanu nepraktizējam.
Kā jūs tiekat pie vīzām?
Kā likums - to valstu, uz kurām grasāmies doties, vēstniecībās. Taču katrai valstij piemīt savas smalkas īpatnības, kas prasa individuālu pieeju. Grāmatā “Autostops Āzijā ” un “Autostops Āfrikā” sīkāk aprakstīts, kā patstāvīgi iegūt vīzas dažādās valstīs.
Kur jūs tiekat pie informācijas un kartēm?
Noderīgi ir “Lonely Planet” sērijas ceļveži un franču izdevniecības “Mishelin” kartes. Šīs kartes un ceļveži maksā dārgi, tāpēc mēs ar tiem apejamies uzmanīgi, kopējam, palienējam cits citam, ņemam vienu ceļvedi/karti uz visu grupu.
Tāpat mēs cenšamies iztaujāt ļaudis, kuri jau agrāk ir apmeklējuši tās vietas, kurp mēs gatavojamies doties (pat, ja viņi nav ceļojuši ar autostopu, bet atpūtas vai darba ceļojumā), lasām avīzes, meklējam internetā jaunumus un ziņas par mūs interesējošo valsti, vēršamies atbilstošajā vēstniecībā...
Uz ātru roku, pa pāris dienām, nopietnam ceļojumam sagatavoties nesanāks. Katrs ceļojums ir kā mākslas darbs. Gatavošanās braucienam parasti aizņem ne mazāk laika kā pats brauciens.
Cik valstīs tu esi pabijis?
Lieta tāda, ka es nedzenos pēc apjoma, tāpēc arī mani rezultāti ir pieticīgi: esmu pabijis visās NVS valstīs un arī Afganistānā, Angolā, Bulgārijā, Botsvānā, Ēģiptē, Zambijā, Indijā, Jordānijā, Irānā, Kenijā, Ķīnā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Pakistānā, Rumānijā, Sīrijā, Sudānā, Tanzānijā, Turcijā, Etiopijā. Daudzi stopētāji – priekšgājēji, piemēram, A. Vorovs un V. Šarlajevs ir apmeklējuši daudz lielāku valstu skaitu.
Kuras vietas tev sevišķi patika?
Patika Irāna – tā tomēr ir mana pirmā ārzemju valsts (1997), var teikt, ka tā ir mana pirmā mīlestība! Esmu tur bijis četrreiz un plānoju pabūt vēl. Ļoti savdabīga ir Pakistāna –labvēlīga, brīva, jautra valsts, tiesa, mums, eiropiešiem tā šķiet pārāk netīra un neizprotama. Sudāna – super-valsts, pavisam cita pasaule, kur daudzi ļaudis līdz pat šim brīdim nezina, kas ir laiks un nauda, kur ļaudis dzīvo vienkāršībā un labestībā, un ticībā kā Ābrama laikos. Sīrija – ļoti skaista, un patīkama tauta, šajā valstī ir patīkami dzīvot un ceļot. Grezna daba, garšīgi banāni un citi augļi ir Tanzānijā. Esmu ļoti iemīlējis kalnaino Afganistānas ziemeļu daļu. Es, šķiet, mīlu katru valsti. Mīlu katru ar savu īpašu mīlestību, un katrā valstī gribas no jauna atgriezties – pat Ēģiptē un Etiopijā, lai gan abas šīs valstis katru reizi, kad es tur biju, manī izraisīja aizkaitinājumu.